Varbūt šogad būs mazāk lieka trokšņa, nevajadzīgu cerību un vilšanos. Cilvēkiem, kam patīk dramatiski pavērsieni, izšķirošas cīņas un lielas uzvaras, 2019. gads varētu būt grūti paciešams. Nevaru iedomāties, kādā jomā gan viņi varētu ieguldīt savu cīņassparu? Šķiet, ka viss noticis jau pagājušogad – atcerieties, kāda titāniska veco un jauno spēku sadursme norisinājās pirms Saeimas vēlēšanām? Tikai pilnīgs sliņķis nepiemeta savu pagalīti sprēgājošajam savstarpējo apsūdzību ugunskuram.
Gruzdošu sajūtu atstāja vien tas, ka mediji, kuri vārdos vienmēr ir par pārmaiņām, cīņas karstumā sastājās vienotā frontē pret jauniņajiem, kas vēl nekādus grēkus nebija paspējuši sakrāt. Tik daudz aizdomu tika sēts, atmaskojumu solīts un tik maz – sarūpēts! Šobrīd, kad rakstu sleju, valdība joprojām nav piedzimusi, bet jau tagad tā izskatās pēc zīdaiņa ar večuka seju. Par tā saukto politisko procesu ir grūti nezaudēt interesi – gan jau valsts, kaut vai klupšus krišus, līdz nākamajām vēlēšanām tiks, un nav daudz lietu, ko miera laikā varētu galīgi salaist dēlī.
Tas pats ar Latvijas valsts simtgadi – it kā pasākumu programma vēl turpinās, bet katrs nākamais mēģinājums izraisīt patriotisku pacēlumu izklausīsies pēc sauciena "urā!" labu brīdi pēc tam, kad salūts jau beidzies. Kurš kultūras censonis ir pamanījies dabūt savu labumiņu – lai viņam veicas, pārējie ir nokavējuši.
Čekas maisu atvēršana tika gaidīta ar ne mazāku sajūsmu kā vēlēšanas, simtgade un Ziemassvētki. Šim gadam nekādu intrigu vairs nav palicis – tikai prātīga atziņa, ka labāk zināt nekā nezināt. Dažs godavīrs vēl mēģina skaidrot kļūmīgās situācijas, kādās savulaik nācies nokļūt, savukārt visbezkaunīgākie liekuļi kārtējo reizi ir paziņojuši, ka nekad ne pie kā nav vainīgi, un trakākais – līdz ar to atkal nav iespējams atšķirt vienus no otriem. Uz veselību, tautieši!
Šogad ir gaidāmas Eiropas Parlamenta un Valsts prezidenta vēlēšanas – nez kuras no tām izraisa mazāku entuziasmu? Piekritīsiet, nav īstais brīdis izjust dziļu lepnumu par savu eiropeisko identitāti – vecajam kontinentam ir grūti laiki, un Lielbritānija aizejot paņem līdzi daļu vienotās Eiropas idejas spožuma. Savukārt nākamais Latvijas prezidents būs labs diezgan jau ar to vien, ka nebūs kā divi iepriekšējie.
Uzjautrināšanās vai sašutums par Donalda Trampa prezidēšanu ASV no labā toņa inteliģentās sarunās pārvēršas par slikto: Dieva sods viņu kā neķer, tā neķer, tieši otrādi – viss iet no rokas, ko nevar teikt par demokrātiem gan šur, gan tur. Tāpēc savu prognozi 2019. gadam es nenoslēgšu ar pravietisko: "Jūs redzēsiet, būs slikti!" Nebūs. Nodarbojieties ar savām lietām, kungi un dāmas, un šis gads jums nesīs daudz negaidīta prieka!