Pirms trim mēnešiem šķita, ka mēs visi esam ierauti karā – ka Krievijas agresija no Ukrainas varētu pārsviesties arī uz citām teritorijām –, bet nu jau kļūst arvien skaidrāks, ka mūsu pusē miera laiki turpinās. No vienas puses, jāatgādina pašiem sev, ka karš Ukrainā joprojām notiek, ka palīdzība Ukrainas iedzīvotājiem un bēgļiem joprojām nepieciešama, ka kara tēma nedrīkst tā vienkārši "apnikt". No otras – jāapzinās, ka šī palīdzība tiek sniegta no pārtikušas, aizsargātas, iekšēji saticīgas sabiedrības privileģētajām pozīcijām.
Mēs esam uz vasaras viļņa, gatavojamies atvaļinājumiem, festivāliem, ceļojumiem. Kultūras notikumi sākas vai beidzas ar veltījumiem Ukrainai, bet nevienam nav bažīgi jāpatur prātā virziens uz tuvāko bumbu patvertni. Tomēr māksla – vismaz mūsu platuma grādos – ir saistīta ar emociju rosināšanu, un tīrā laime, ka nacionālā tradīcija šīs emocijas parasti ierāmē žēlošanas, līdzi jušanas amplitūdā.
Nevaram iedomāties, piemēram, pilsētas svētkus, kuros tiktu izkliegti protesta saukļi, vai Prāta vētras koncertu, kas beigtos ar spontānām demonstrācijām. Rātnums un skumīgums, kas latviešu kultūrā citkārt kļūst gluži neciešams, šajā situācijā – kara laikā, bet ne vietā – ģeld kā uzliets. Drīzāk jāsaspicē ausis, kad izskan kareivīgākas balsis, droši vien nospriedušas, ka ir īstais brīdis atļauties tādus izteicienus un apsaukāšanos, kas miera laikos tiktu uzskatīti par vilkšanu uz kašķi. Vēlēšanās izkauties pieder pie tās pašas emociju pasaules, ar kuru operē mākslas instrumenti, tāpēc svarīgi, lai tie netiktu izmantoti neģēlīgi.
Ikreiz, kad dzirdam par kritisko sabiedrības sašķeltību un vajadzību to saliedēt ar pārmācīšanas vai pat tīrīšanas metodēm, ir kārtīgi jāpadomā, kāda daudzveidība ir apsveicama un kurā brīdī tā hipotētiski varētu kļūst nevēlama. Kur ir tās nekārtības, sadursmes, nodevības, ko nespēj uzrādīt, tikai piesaukt pat visu redzošie sociālie tīkli? Pāris komisku interfrontes palieku mītiņā pie Rātsnama, tas viss. Arī šeit mums palīgā nāk māksla – vēlēšanos izplūkties sublimē viens pats obelisks un pāris skulptūru ne pārāk dzīvā Rīgas krustojumā, kurus, dievs ar viņiem, var jaukt nost tie paši gaišie prāti, kas vēl nesen ar putām uz lūpām aicināja saglabāt ēkas pilsētas centrā ar līdzīgu semantisko slodzi. Ar atteikšanos no visa "padomju mantojuma" gan varētu būt sarežģītāk atkarībā no tā, ko kurš ar to saprot, bet, ja kādam šķiet, ka tā viņš kļūst bagātāks, – lai!
Katra cīņa ietver emocionālus pretmetus – drosmi un savaldību, pārgalvību un paškontroli. To jums apliecinās jebkurš sportists, kur nu vēl frontē pabijis karavīrs. Par laimi, uz fronti mums nevienam nav jādodas – bet ir arī iespēja, ja nu kāds ļoti grib. Tur tad var parādīt krievu okupantiem viņu īsto vietu. Tam gan sadūšojas retais. Kareivīgas runas no tribīnes, drosmīgi ieraksti sociālajos tīklos, ziņas medijos, ko kurš ierakstījis sociālajos tīklos, – tās visas ir miera laika privilēģijas, pārticīgas un drošas dzīves pazīmes.