Varbūt tas ir pavasaris, kas liek ar homēriskiem smiekliem atbrīvoties no nepatīkamiem sižetiem. Nāvīga nopietnība nepiestāv gadalaikam, kad sāk dziedāt putni. 14. marta diskusija Obligātās literatūras konsolidācija Rakstniecības un mūzikas muzejā iesākās kā skatījums caur pesimisma prizmu, bet beidzās ar smiekliem. Par atcelto literatūras eksāmenu vidusskolēniem speciālistu domas dalījās. No vienas puses tā ir literatūras kā mācību priekšmeta prestiža mazināšanās starp citiem skolu mācību priekšmetiem, no otras puses – diskusijas dalībnieki no Iespējamās misijas Linda Dambe un Lauris Bokišs bija pārliecināti, ka neesošais eksāmens nebūt nekaitē literatūras stundu saturam. Viņi minētajā atbrīvojumā saskata iespēju iet dziļumā, literatūras skolotāja roku atsiešanu radošumam. Omu, protams, krietni uzlaboja Sviesta kino veidotāja Andreja Kļaviņa sižeti par Dullo Dauku un Cibiņu (tos iespējams skatīt jutubē).
Patiesi, ja sāktu nopietni attiekties pret absurdu, ko spējīgi sastrādāt ierēdņi – vislabāk apmaksātā un, iespējams, visbailīgākā un pakļautākā kliķe Latvijā, tad... Literatūras mācību grāmatu cenzētāji, šķiet, pat nav lasījuši hermeneitikas filosofijas pārstāvja Hansa-Georga Gadamera traktātus par interpetāciju un tulkošanu, par modernā cilvēka reflektētību, kur nu vēl par tiem reflektējuši. Gadamers darbā Skaistā aktualitāte brīdina, ka “pasivitāte, kas iestājas līdz ar pārlieku ērtu izglītības multiplikatoru izmantošanu, cilvēku civilizācijai draud ar milzīgām briesmām.” Jā, reizēm mums nav ērti runāt ar saviem bērniem par sāpīgiem dzīves tematiem, bet te māksla tieši palīdz, nevis apgrūtina sarunu, jo problēmu ļauj vispusīgi apskatīt, atpazīt, saprast. Māksla ir spēle – elementāra cilvēku dzīves funkcija, kuras jēdzienā tiek implicēta paškustība kā visa dzīvā stimuls, bet ko no dzīvnieku spēlēm atšķir prāts, “šis patiesais cilvēka iezīmīgums – spēja izvirzīt mērķus un apzināti pēc tiem tiekties, kā arī iespēja pārspēlēt šo mērķnoteicošo prātu” (Gadamers).
Ierēdņu cīņā pret kultūru nav nekādas konsekvences. Kultūres ministre Jaunzeme-Grende vispirms pati konstatē, ka literatūras nozare finasējuma sadalē šogad ir “izkritusi no ratiem”, jo visiem nav pieticis, bet pēc tam ministrijas ierēdņi 8. martā brauc uz Igauniju pieredzes apmaiņā, lai gan kalkulācijās skaidri redzams, ka Latvijas KKF ir kļuvis par mironi pēc tā resursu atdalīšanas no alkohola, tabakas un azartspēļu akcīzes nodokļa. Atpakaļ pievienot nevarot. Kamdēļ tad šī veltīgā pieredzes apmaiņa? Kultūrtūrisms? Vizināšanās? Tikmēr Siguldas novadnieki savai bibliotēkai grāmatu iegādei atvēlējuši 4000 latu – tikpat, cik KKF spēj atvēlēt valstī kopumā. Salaspils – 8500 latu grāmatu iegādei, bet preses izdevumiem – 4200. Ķekavas pašvaldība savai bibliotēkai – 2600 latu. Mālpils pašvaldība – 1700 un preses izdevumiem vēl 1000. Nav grūti pamanīt, ka, jo tālāk no Rīgas, jo budžets nabagāks. Stabilu stāvokli visā valstī spēj nodrošināt tikai veselīgs un pilnasinīgs Kultūrkapitāla fonds, kas sniedz vienādas iespējas radošajām personībām neatkarīgi no nozares vai projekta sniedzēja nacionalitātes, vecuma vai dzīvesvietas. Tas, vai Latvija reiz kļūs par ziedošu valsti pilnīgi noteikti nav atkarīgs no lielajām pilsētām – Rīgas, Daugavpils, Liepājas, Ventspils, bet no provinces, kuras radošuma kapilārus jānodrošina ar rīcības brīvību un kultūras elpu.
Lasu, kā daži KD komentētāji līdzīgi ierēdņiem nāvīgā nopietnībā ņemas apspriest, kurš tad ir īsts rakstnieks, bet kurš nav. Ko darīsim – skaitīsim balvas, žvadzināsim medaļas? Gluži kā Kamī Kaligula dosim dzejniekiem uzdevumu – “tēma – nāve, laiks – minūte”? Atkal jāsmejas līdz asarām. Māksla ir vienīgā disciplīna, kur uztvert balvas nopietni nozīmē parakstīt sev kā radošai personai nāves spriedumu. Vai tiešām tik grūti ieraudzīt, ka rakstnieku gājiens pie kultūras ministres nebija spalvu spodrināšana, bet pilsoniskās nepakļaušanās akts? Piemērs katram neklusēt, pastāvēt par savām tiesībām un arī citam par citu. Ja jau ierēdņi paši pateica – ups, mūsu kļūda, literatūra ir aizmirsta, bet mēs šo kļūdu labosim, tas taču nozīmē tikai vienu – aizmāršīgajiem ierēdņiem līdzīgi var piemirsties dažas nozares gan medicīnā, gan izglītībā, gan lauksaimniecībā. Diemžēl dažiem komentētājiem šādos gadījumos neviens nav labs – zemnieki – lohi, rakstnieki – liekēži, daudzbērnu mātes – stulbenes, prombraucēji – nodevēji utt. Tas tiešām nav nopietni, tas ir smieklīgi.
Putni sāk dziedāt, bet draudzene atbrauc no Maskavas un stāsta, ka maskavieši pamazām sāk apsvērt vietas aiz Urāliem, kur evakuēt ģimenes aprīļa beigās. Krievija un Ķīna ASV un Irānas konfliktā nolēmušas nostāties Irānas pusē, jo Krievijai esot apnikusi ASV netraucētā slaistīšanās ap pasaules karstajiem naftas avotiem. Joki vien, cerams. Bet ko es mainītu savā dzīvē, ja zinātu, ka reiz piepildīsies ļaunākais scenārijs? Īstenībā – neko daudz. Turpinātu iesāktos darbus. Katru dienu un stundu turpinātu būt priecīga.