Nereti gadās, ka tikai tad, kad viss ir garām, man pielec, kāpēc tas ir bijis tā un ne citādi. Paldies kolēģiem, kas man kādā diskusijā atgādināja, ka Latvijas valsts simtgade ir nu jau noticis fakts nevis tāpat vien, bet ar noteiktu mērķi. Lai pārliecinātos, parakājos vecos dokumentos. Tiešām – tālajā 2016. gadā, kad tika izstrādāts Latvijas valsts simtgades pasākumu plāns 2017.–2021. gadam, Kultūras ministrija informatīvi ziņoja, ka svinību virsmērķis būs "stiprināt Latvijas sabiedrības valstsgribu, piederības sajūtu valstij un mīlestību pret zemi, rosinot pašorganizējošus procesus un sadarbību".
Tagad, kad pats svarīgākais datums – 2018. gada 18. novembris – ir aiz muguras, varam apdomāt, cik soļu tuvāk esam mērķim un kā, sasodīts, to lai noskaidro. Jo piederības sajūta un mīlestība ir lietas, kuru izteikšanai mērvienības vēl nav izgudrotas, nemaz nerunājot par valstsgribu, kas ir jauns jēdziens un latviešu valodā pirms iepriekšējās prezidenta vēlēšanu kampaņas netika lietots. Izrādās, arī mērīšana notiek un vismaz pēc pirmā svinēšanas gada rezultāti liecinājuši par progresu. Pētījumā, kas veikts šī gada pirmajā pusē, secināts, ka palielinoties cilvēku vēlme dzīvot sabiedrībā, kurā valda savstarpēja sapratne un iecietība. Tiesa gan, to par vērtību atzinusi tikai mazāk nekā puse sabiedrības. Vismaz tā ziņoja Kultūras ministrija, balstoties uz pētījumu firmas Kantar TNS datiem. Informācijā, ko ministrija publicēja jūnijā, īpaši bija atzīmēts, ka ievērojami palielinājusies mazākumtautību pārstāvju piederības sajūta Latvijai – ar to cieši vai ļoti cieši jutušies saistīti 84% respondentu, salīdzinot ar 69% 2013. gadā.
Atgādināšu, ka šie dati iegūti vēl pirms intensīvākās svinēšanas fāzes. Varam būt droši, ka nākamajos pētījumos, ņemot vērā patriotisko pasākumu sabiezējumu gada nogalē, skaitļi būs vēl lielāki. Neviļus rodas jautājums – kādiem tiem vajadzētu būt, lai uzskatītu, ka viss ir kārtībā, nav iekšēju draudu valsts pastāvēšanai mūžīgi mūžos un, piemēram, nekādas jubilejas vairs nav jāsvin. Vai arī mums ir iespēja pārpildīt plānu, ņemot vērā, ka svinības vēl turpinās. Par 100% piederības sajūtu laikam tomēr nevar sapņot, jo gadās taču, ka kāds nejūtas piederīgs savai ģimenei, dzimumam, rasei. Tad kādēļ, par spīti iepriecinošajām tendencēm, pamatnācijas sabiedriskajā domā tomēr tik bieži skan trauksmes zvani – lai pievērstu uzmanību reālām problēmām vai novērstu no tām? Kādēļ tik viegli noticēt mītam, ka visu nepatikšanu sakne – esošo un potenciālo – meklējama tikai sabiedrības etniskajā daudzveidībā?
Varbūt, lai stiprinātu savstarpējo sapratni un iecietību, par kuru nepieciešamību domas dalās pusi uz pusi, nomainīt fokusu no nepārtrauktas mazākumtautību pieskatīšanas uz piederības izpratni, kas būtu iekļaujošāka un mazāk aizdomu pilna.