Pirms nedēļas mediji vēstīja, ka Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā noticis "gada notikums monētu mākslā" – pasludināta Gada monēta 2016. Konkurence bijusi sīva – veseli septiņi pretendenti –, piešķirtas balvas un speciālbalvas, balsojušas prominences un tauta, bērni un numismāti… Uzvarējis eiro ar ezīti un cūciņām. Pagājušogad esot vinnējuši kaķīši. Ar ko gan šis specifiskais lietišķās mākslas paveids, kas domāts šaurai auditorijai – kolekcionāriem –, izpelnījies visas tautas interesi atšķirībā, piemēram, no svilpaunieku dizaina?
Pirmkārt, ar milzu līdzekļiem, ko Latvijas Banka ieguldījusi šajā projektā gadu no gada. Ironiski, jo latiņi, kas kādreiz bija nacionālās atdzimšanas simbols, jau kādu laiku kā pagātnē. Mākslas vidē dzird jokojam, ka naudas dizains ir vienīgā mākslas programma Latvijā, kuras budžetā nav ierēķināts nesavtīgs mākslinieku entuziasms. Dažs labs par saņemto honorāru spējis pat sarīkot personālizstādi un realizēt kādu nopietnu ieceri. Naudas dizains dod darbu arī izmeklētiem kultūras nomenklatūras darbiniekiem, pretī tiek saņemtas slavas dziesmas par darinājumu izcilību.
Otrkārt, t. s. monētu māksla ir vienīgais mākslas veids, ko valsts galvenā banka vispār atbalsta. Kā parasti, pasaules prakse atšķiras, piemēram, LB radniecīgā vācu Bundesbank var lepoties ar ievērojamu laikmetīgās mākslas kolekciju. "Banka to dara, ne tikai apzinoties savu publiskas institūcijas kultūras atbildību, bet arī vērtības dēļ, ko tā piešķir mākslas integrācijai ikdienas darba vidē," teikts bundesbank.de.
Latvijas Banka savu atbildības izpratni nodemonstrēja, tās prezidentam tajā pašā nedēļā uzstājoties televīzijā ar paziņojumiem par gaidāmo nodokļu reformu un veselības apdrošināšanu – viņaprāt, reformas plāns esot apkrauts ar nevajadzīgu sociālo slodzi un darba ņēmējiem esot jāsametas veselības aprūpei, kuru, maksājot līdzšinējos nodokļus, tie neesot nopelnījuši. Prezidents neaizmirsa atgādināt, ka kolektē jāierēķina arī prēmijas birokrātiem. Tas, ka Latvijas Banka jau sen mīt citā izplatījumā nekā vienkāršā tauta, nav noslēpums kopš LB iepriekšējā prezidenta estētiskajām ekstravagancēm. Kā cilvēkiem iebarot šo klaji nedraudzīgo politiku? Kopā ar smukajām naudiņām, protams.
Monētu māksla ir kļuvusi par Latvijas Bankas sabiedrisko attiecību galveno ieroci, tāpat kā atombumba Ziemeļkorejai, jo cita, ar ko lepoties, pamaz. Minētajā intervijā prezidents pat saņēma dūšu runāt pretī Briselei – pēc verdziskās konsolidācijas politikas iepriekšējā desmitgadē. Tā kā izskatās, ka parastie darbarūķi ir gatavi sagremot visu, man ir kāds priekšlikums Latvijas Bankai: kāpēc tikai septiņas monētas gadā? Varbūt varētu četrpadsmit… Lūdzu, vairāk mākslas, bankas prezidenta kungs, vairāk darbiņa radošajām personām, kuras, kā zināms, ir viena no sociāli neaizsargātākajām grupām! Lai varētu sakrāt tai apdrošināšanai… Būs jums gan ezīši, gan kaķīši. Tāda mums nacionālā īpatnība – naudiņas maz, bet gribam, lai skaista.