Runa ir par ārzemju medijos plaši izziņoto Rīgas Starptautisko laikmetīgās mākslas biennāli, kas nosaukta par RIBOCA un tikšot atklāta 2018. gada jūnijā. Jau ir iecelta tās galvenā kuratore – tā būs grieķu izcelsmes profesionāle Katerina Gregosa ar iespaidīgu sarīkoto izstāžu, sarakstīto tekstu un nolasīto lekciju pieredzi. Viņas biogrāfiju rotā mākslas gadatirgus Art Brussels bijušās radošās direktores statuss. Zināms arī, ka biennāles komisāre jeb galvenā organizētāja ir piemīlīga jauna dāma Agnija Mirgorodska, kura latviešu mākslas vidē iepriekš nav manīta. Tiesa, pēdējā gada laikā viņa iesākusi aktīvu komunikāciju ar vadošajām laikmetīgās mākslas institūcijām.
Biennāles atvēziens solās būt grandiozs: pasaules līmeņa slavenības, lai gan pusi izstādīto mākslinieku domāts atrast tepat, Baltijas valstīs. Latviešu mākslinieku tātad, aptuveni rēķinot, varētu būt trešdaļa no puses. Rīkotājs ir biennāles fonds – institūcija, kādas parasti tiek dibinātas lielu projektu attīstībai –, taču zināms, ka tas tērēs privātus līdzekļus, no valsts maka neprasot neko. Līdz ar to arī sabiedrības ietekmes iespējas ir minimālas.
Kuluāros uztraukums ir tāpēc, ka latviešu iestādes un organizācijas oficiāli vēl palīgos nav lūgtas (varbūt pagaidām? – ar plašāku biennāles programmu Katerina Gregosa nākšot klajā vēlāk), lai gan tematiski uzsvērts fokuss uz reģionu, starptautiskās un vietējās mākslas dzīves attiecībām, sadarbību, tīklošanos un bagātināšanos utt. Jaukie vārdiņi, ar kādiem mazas zemes iemītniekiem parasti tiek ierādīta vieta globalizētajā laikmetīgās mākslas dzīves ainā, jau preses relīzēs rindojas nevainojami. Jautājums, ar kādiem darbiem tie tiks segti, pagaidām paliek atklāts.
Saprast aizdomīgu vai pat noraidošu attieksmi pret šo pasākumu nav grūti – pieļauju, ka ne vienam vien latviešu mākslas kuratoram, kas visu mūžu veltījis, pinoties starptautiskās mākslas scēnas ignorances kulisēs, sajūta ir tāda, it kā kāds būtu ievācies viņa mājās, uzvilcis iemīļotās drēbes un vēl piesavinājies parakstu. Tomēr palūkosimies uz to stoiski: vai tad iekļaušanās starptautiskajā apritē nav tas, pēc kā Rīga visu laiku tā ilgojusies? Tomēr tad būtu naivi domāt, ka šī aprite pēkšņi mainīs noteikumus pēc mūsu scenārija. Un noteikumi ir – slaveni uzvārdi, lielu finanšu līdzekļu piesaiste un redzamība ārzemju medijos. Ko tur slēpt, savējiem tam visam līdz šim pietrūcis gan spēka, gan atbalsta.
Nāk prātā amerikāņu mākslas kritiķa Saimona Hjūita sacītais, ka kāda no Baltijas tradicionālajām triennālēm, viņaprāt, varētu notikt arī jūras dibenā – tik maz informācijas par to bijis iespējams atrast starptautiskajos mākslas medijos. Vismaz šajā ziņā RIBOCA ir pieteikusi sevi pareizi.
Seko līdzi aktuālajam arī notikumam veltītajā Diena.lv sadaļā!