Vai ar bravūrīgu runāšanu ir iespējams sabojāt labus nodomus? Man kā vārda māksliniekam pienāktos teikt – nekādā gadījumā, labi nodomi ir tā vērti, lai par tiem runātu jo vairāk un jo daiļāk – jo labāk. Tomēr esmu arī savas dzimtās pilsētas ikdienas lietotājs un, neslēpšu, fans, tāpēc ir jāatzīst: runas un teksti, kas jau kādu laiku plūst no Rīgas vadības, sen ir nogalinājuši entuziasmu.
Politiskiem komentāriem it kā nebūtu vietas kultūras medija slejā, bet neslēpsim, ka līdz šim domē valdījusī "pārmaiņu koalīcija" baudījusi lielu atbalstu tieši radošajās aprindās. Šīs aprindas domē ir pat visai kupli pārstāvētas. Tiesa, pilsētas komunikācija pati par sevi šovasar nav necik aizraujoša – tā bezgalīgi grozās ap kaut kādām iekšējām pārbīdēm, no kurām īsti interesanta bijusi tikai viena – mēra atkāpšanās. Es, starp citu, biju no tiem, kas pirms iepriekšējām domes vēlēšanām skeptiķiem, kuriem nekad "nav par ko balsot", aizrādīja – nenovērtējiet par zemu Staķa faktoru! Izrādās, pats biju pārvērtējis. Bet nu, kad "pārmaiņu koalīcija" ir beigusi eksistēt bez nevienas būtiskas pārmaiņas pilsētas novārgušajā miesā, gan man, gan citiem radošajiem būtu vietā sev pajautāt: uz ko gan mēs uzķērāmies?
Labām idejām ir nozīme, pārmetumi par "tukšu muldēšanu" lai paliek praktisko, šeptīgo latviešu leksikā – viņi pilsētu joprojām skata kā milzu XIX gadsimta fabriku, kurā, dūmeņiem kūpot, noskrandis proletariāts pēc garas maiņas tumsiņā velkas uz barakām, lai nākamajā dienā atkal pildītu savu vienīgo – produktivitātes – funkciju. Idejas par pilsētu, kas būtu dzīvojama, interesanta, pievilcīga, joprojām šķiet daudz piemērotākas mūsdienām. Diemžēl – Rīgā joprojām tikpat tālas, kā bijušas. Patiesībā arī daudz apņirgtajiem "pilotprojektiem", puķupodus un stabiņus Tērbatas ielā ieskaitot, nebija ne vainas, ja vien tiem sekotu kādi mazāk butaforiski, paliekošāki risinājumi. Ir jauki pasēdēt uz soliņa Ģertrūdes ielā, ja tikai būtu cerība atkal sagaidīt trolejbusu. Mēs viegli atvadījāmies no pilsētnieku sanākšanām Vecrīgā, bet vai tikai tādēļ, lai rītu putekļus Lucavsalā un klausītos dārdoņu no teiksmainās Wondersalas?
Varbūt šie pāris "jaunās domes" gadi mums bija vajadzīgi, lai ieraudzītu, ka jebkura progresīva ideja var pārvērsties savā parodijā, ja netiek īstenota ar pietiekamām prasmēm un atbildību? Un nu jau daudz nopietnāk pievērstos gandrīz neglābjami kompromitētajiem mērķiem – jā, arī pilsētas ilgtspējībai un iedzīvotāju labbūtībai, kas nebūt nav tikai tukši vārdi. Tiesa gan, iezīmējies "pēcpārmaiņu koalīcijas" sastāvs, kas lielākoties rekrutējas no kādreiz ietekmīgu spēku pabirām, pat ar ļoti nopietniem traipiem reputācijā, ne uz ko lielu cerēt neļauj. Kad politiķi sāk runāt par "darāmajiem darbiem" pretstatā "tukšām runām", visbiežāk seko kāda savtīga afēra, nekas vairāk.