Protams, ne jau kurināmo es devos meklēt 9. septembra vakarā. Daļēji ļāvos siltā laika vilinājumam iziet ielās, daļēji – masu psihozei, ka kaut kas taču ir jāredz no Baltās nakts labumiem, daļēji tāpēc, ka man vienmēr ir patikuši deju priekšnesumi. Taču ar laikmetīgo deju ir tā kā ar partizāniem – nekad nevar zināt, kurā vietā un kādā izskatā tā parādīsies, lai tūliņ pat arī pazustu. Kā Dejas balvas žūrija spēj izķert priekšnesumus, ko pēc tam vēl apbalvot, man ir mīkla!
Lai gan attiecīgā dejas žanra pirmie izpildītāji jau ir sasnieguši vai tuvojas pensijas vecumam (pēc skatuves mākslu mēriem jau nu noteikti), Rīgā joprojām ir tikai viena profesionāla deju trupa (Latvijas Nacionālais balets) un nav nevienas vietas, kur laikmetīgās dejas apvienības un izrādes būtu skatāmas pastāvīgi. Par laimi, ir cirks, kuram savukārt nav artistu, tāpēc ceru tur skatīt deju vismaz šad un tad. Patiesībā Ievas Gaurilčikaites-Santas, Krišjāņa Santa, Ērika Ēriksona, Jolantas Strikaites-Lapiņas un vēl vairāku mākslinieku priekšnesums nemaz nebija nosaukts par deju, bet par procesuālu performanci, un tas nekas, ka vismaz kāda tās daļa ļoti atgādināja izrādi. Tā nodomāja arī skatītāji, kas uz aplī izvietotajiem koka bluķīšiem sasēdās rātni kā cirka tribīnēs (vēsturiskā atmiņa!), lai noraudzītos uz brīvo centru – arēnu –, kas nemaz tā īsti izmantots netika. Performeri darbojās pa visu telpu, arī skatītājiem aiz muguras, un rātnākie pat galvu nepagrieza uz viņu pusi. Arī tas nekas, ka performancei pa vidu daudzi nodomāja, ka tā jau ir beigusies, un devās uz izeju, kamēr autoru sacerētais mītiskais sižets tikai tuvojās atrisinājumam.
Vārdu sakot, šoreiz īpaši netraucēja vienmēr pārņemošā neērtības sajūta, kad performance tiecas mijiedarboties ar skatītājiem, kuri savas lomas, saprotams, nav ne sacerējuši, ne mēģinājuši. Kā viens no spilgtākajiem iespaidiem atmiņā palika skaņa, kas rodas, skaldot koka bluķēnus pret betona grīdu, savīta ar soprāna eņģelisko dziedājumu, un cirka akustika šim audiālajam piedzīvojumam nāca tikai par labu. Acīm tika kas cits – precizitāte, ar kādu puiši skaldīja malku, un, šķiet, arī zināms lepnums, ka viņi to prot. Vēl arī pavisam īss tīras dejas ielaidums izrādes beigās, ko gribētu skatīties vēl.
Ne jau tikai performances kvalitāte izsauca aizkustinājumu. Koks laikam ir visbiežāk lietotais materiāls latviešu mākslā. Kāpēc? Par to varētu rakstīt referātu, pieminot gan mūsu tuvību dabai, gan tautasdziesmas, gan globālās sasilšanas draudus, bet es izteikšu īsu hipotēzi – tas ir vispieejamākais. Ja entuziasms radīt mākslu ir, bet ar līdzekļiem tā pašvakāk (kā vienmēr!), gan jau katram latvietim ir kāda no senčiem mantota birztaliņa vai vismaz tēvocis laukos, kam ar krietnu dīkšanu var izprasīt "pāris kubu". Un, skat, mākslai uzreiz ir gan forma, gan izskats, gan svars, gan smarža! Tā kā jaunajam kultūras ministram visi jau ir izteikuši savus vēlējumus, piemetīšu es ar’ – vairāk malkas…