Laikmetīgā cirka festivāls Re Rīga! šogad notika vēsturiskā brīdī: jau izziņots, ka Rīgas cirks šosezon atsāks darbību, un arhitektūras vietnē a4d.lv ir skatāmi projekti, kas uzvarējuši konkursā par cirka ēkas nākotnes veidolu. Iespējams, par šo laiku kādreiz teiks, ka tieši tad Latvijā radās jauna kultūras nozare. Jo, atzīsim, iepriekšējā cirka tradīcija ir izbeigusies pavisam, un to nav ne iespējams, ne plānots atjaunot. Laikmetīgais cirks jau kādus gadus desmit, kopš vairāk vai mazāk regulāri šeit notiek dažādu mākslinieku grupu viesizrādes, mūs ir pieradinājis pie domas, ka tas ir pilnīgi kaut kas cits.
Šoreiz sajūsmina valsts dedzīgā iesaiste jaunās nozares attīstībā – aplūkojot projektu konkursā godalgotos metus, pārsteigums ir ne mazāks, kā būtu, ja, piemēram, Kultūras ministrija pēkšņi paziņotu, ka Rīgā nolemts dibināt ledus baletu un šim nolūkam atkal uzcelt sporta pili. Kvartālā starp Merķeļa un Alfrēda Kalniņa ielu cirka ēka aizņem mazāk par pusi, pārējā teritorija paredzēta eksperimentālās skatuves un cirka skolas būvēšanai. Pat pavirši uzmetot aci projektiem, saprotams, ka plāns ir ne mazāk grandiozs kā Jaunā Rīgas teātra rekonstrukcija, pie reizes paredzēts atrisināt arī pašmāju laikmetīgā cirka profesionālo pamatu trūkumu. Nav šaubu, ka tūkstošvietīgas arēnas, jaunu spēles laukumu un skolas nodrošināšanai ar kvalitatīvu saturu nākotnē būs nepieciešami iespaidīgi administratīvi un finansiāli resursi – starp citu, Valsts kultūrkapitāla fonda projektu konkursos cirka ēkas aktivizēšanai veltītu projektu prioritāte jau iezīmējusies.
Šaubas, kas ne līdz galam ļauj noticēt šiem Napoleona plāniem, gan nekādi nav saistītas ar laikmetīgo cirku, bet ar valsts visai vājajām sekmēm citu, jau reāli eksistējošu kultūras nozaru darbības nodrošināšanā. Atgādināsim, ka tas pats JRT ar pirmklasīgu trupu un uzticīgiem skatītājiem mocījās graustā gadus divdesmit. Regulārās nedienas, kas vajā Rīgas akustiskās koncertzāles un Laikmetīgās mākslas muzeja projektus, draud pārvērsties no anekdotēm šausmu stāstos. Varbūt tieši tagad der atcerēties arī, ka, piemēram, Latvijas Kultūras akadēmijā izglītoto laikmetīgās dejas horeogrāfu pirmais izlaidums jau drīz būs paguvis nosirmot, nesagaidot pienācīgu organizatorisko struktūru un telpas radošai darbībai.
Pēc sešiem gadiem valstij būs iespēja atkārtoti lemt, vai tai ir nepieciešama bijušā Operetes teātra ēka, kas savulaik tika pārvērsta naktsklubā. Entuziasti sen jau daudzina, ka Latvijai ir par maz ar vienu operas un baleta trupu, kamēr kaimiņvalstīs tās ir vairākas. Radošo resursu it kā pietiktu… Tomēr skepsi gribētos nomainīt ar cerībām – varbūt valstiskais entuziasms, ar kādu tiek kalts bijušā Solomonska cirka atdzimšanas plāns, ļaus tam nevis rātni pievienoties citiem nepiepildīto cerību kapsētā, bet iedrošinās arī pārējo kultūras nozaru pārstāvjus būt uzstājīgākiem un pieprasīt sev darba apstākļus, ko viņi sen jau pelnījuši.
Marina P