Vienos priekos

Kopš atkal dzīvoju Vecrīgā, daudz ko redzu vienkārši pa logu. Un tas, ko redzu, neiet nekādā rakstā ar to, ko runā balsis. Nē, tās nav manā galvā, balsis ir reālas, tās skan radio, televīzijā, YouTube klipiņos. Es redzēju vasaru, kas pagāja vienos priekos. Pa to laiku pieņēmās spēkā balsis, kas vēstīja pasaules gala tuvošanos. Patiesībā, protams, tuvojas vēlēšanas, tur tas āķis! Bet balsis kļūst arvien satrauktākas – dzīve esot slikta, cilvēki bēgot, valsts nupat, nupat tikšot atdota Saskaņai, ja jau Saskaņai, tad arī Putinam un, ja Putinam, tad arī Trampam – vai nu mēs nezinot šitos brāļus! Bet, ja valsti neatdošot Saskaņai, ir liela bīstamība, ka tā tiks kādam, kas galu galā tomēr atdos Saskaņai – un cik tad tālu tur Tramps…

Taču – par visu pēc kārtas. Laikam kopš 4. maija, kad vasara sāka uzkarst, es pa logu novēroju, ka cilvēki ir priecīgi, pulcējas baros un alkst izklaižu – ne mazāko rūpju un raižu! Laiks kļuva arvien karstāks, un valsts simtgades svinēšana to uzkarsēja vēl vairāk – ko neredzēju pa logu, to ieraudzīju, pasperot trīs soļus uz Bastejkalna pusi vai otrā virzienā – līdz Daugavai. Gandrīz nevienas apmākušās dienas. Gandrīz nevienas, kad pie Brīvības pieminekļa vai Daugavas nebūtu uzslietas teltis, izlikti skaļruņi, izvērsta suvenīru tirdzniecība. Folkloras festivāls plūstoši pārgāja Dziesmu svētkos, tie – baikeru salidojumā, Krastu mačos, restorānu nedēļā, skeitborda svētkos, Rīgas svētkos, Baltajā naktī un Tēva dienas gājienā.

Man jau ir sajucis, kad pa to vidu bija praids, kad – kanāla regate. Līvu laukumā četras kafejnīcas augu vasaru spēlēja katra savu mūziku, nāciet tik un klausieties! Ja tur nedziedāja Viktors Lapčenoks vai Andris Kivičs, tad Gipsy Kings dubultnieki skanēja katru vakaru. Ļaudis dejoja. Nav taisnība tiem, kas stāsta, ka dzīve ir dārga, – par brīvu tas viss, mīļie, par brīvu! Cilvēki jau ir apraduši ar domu, ka par izklaidēm nav jāmaksā. Bet nav arī nabagi, ja vajag, samaksā ar – vai tieši šovasar kāds koncerts nepārspēja visus rekordus? Circle K kioskā Kaļķu un Vaļņu ielas stūrī pat četros no rīta vienmēr ir rinda pēc bulciņām ar vidū iespraustu desiņu. Rindā nestāv tūristi – vienkārši tīņi no mikrorajoniem, uz Vecrīgu patusēt atbraukuši. Nekā netrūkst, dzīve ir labāka nekā jebkad! Nav brīnums, ka pāvesta vizīte izraisīja tikai mērenu interesi. Ne to vien esam redzējuši!

Tiesa, karstajai vasarai bija savi trūkumi – zāle Bastejkalnā tikpat kā vairs neaug, jo katram festivālam likās, ka vēl viena telts vai tualetes zālienam neskādēs, bet lietus lija maz. Vecrīgas ielas ir netīras un lipīgas, jo svinētāji reizēm nezina mēru. Bruģis, uz kura kāds izvēmies, tāds arī paliks, visticamāk, līdz sniegam, jo bezdarba valstī nav, imigrantu arī un par sētnieku neviens strādāt negrib. Dzīve iet uz augšu, ka es jums saku, un vienas vēlēšanas tur neko nespēs mainīt!