Ikreiz, kad kāds mākslu nosauc par elitāru, es jūtos kā iekritis laika mašīnā un izbiris – ne gluži pavisam senos laikos, kad bija skaidrs, kas ir aristokrāti un kas – dzimtcilvēki, nē, bet nesenākā pagātnē – pirms mazliet vairāk nekā desmit gadiem. Atcerieties – tad vietējā buržuāzija, lāga saimniekpapi, jau bija tikusi pie smukām mājām un sāka skatīties, ka sienas plikas. Kalendāru ar meitenēm, kā kādreiz garāžā, glauniem viesiem taču nerādīsi, un papi sāka lūkot pēc padoma. Atradās, kas bija gatavi palīdzēt, pie viena paglaimojot – mēs, cienītais, jūs un es, tagad esam tā elite! Laiks pirms desmit gadiem vienai daļai jaunās elites bija diezgan trekns, ko tur slēpt, bet tas beidzās – jūs zināt, ar ko.
Tagad ir modē mākslas izstādēs kā goda viesus sveikt tīņus, mugursomniekus un pensionārus, visu veidu atstumtos un nesaprastos, un tas ir labi. Ja arī kāds no viņiem sevi dēvē par "influenceri", lai nu būtu, vismaz uzzinās, kā Džemmas Skulmes emodži izskatās! Bet kas mūsdienās ir elite? Vienīgais, kas par to zināms, – ka elites vajadzībām ceļ elitārus namus. Kādreiz smieklīgi likās krievu humoristu joki par elitāriem bezpajumtniekiem Maskavas piepilsētā, bet arī tā jau ir pagātne. Tomēr mākslas arguments nekustamo īpašumu tirgū joprojām ir dzīvs.
Nu jau labu laiku kā Strēlnieku ielā pieejami apartamenti (tie paši dzīvokļi, kas gan cits!) neglītākajā apkaimes namā, kas lepni nosaukts par Art Luxury House. Ja vēlaties divistabu dzīvoklīti sētas mājā par pusotru simtu tūkstošiem eiro, laipni lūgti elitē! Turpat blakus ir mākslas kafejnīca, kurā žurnālgaldiņa žanra grāmatas var pašķirstīt ar baltiem cimdiem, – acīmredzot kontingents tāds, kas tualetē nemazgā rokas. Tomēr māksla nav vienīgais mārketinga āķis, kas vilina turīgus klientus, – Pārdaugavā ar skubu tiek celta Filozofu rezidence – dvīņu torņi, kas acīmredzot šādi nosaukti, lai tos nesajauktu ar līdzās jau esošajiem, augstākiem un apaļiem. Brīnums – filozofi, kurus pazīstu, uz turieni neraujas, mīt pa pakšiem kur nu kurais.
Atceros gan, ka ap eliti, kad tā vēl pastāvēja, spietoja apsviedīgi jaunekļi, kas sacījās studējam filozofiju, bet pēc tam zinātnieku rindās nav manīti. Lai galīgi sajauktu elitei galvu, nule kā mediji ziņoja par jaunas viesnīcas atvēršanu – to sauc Grand Poet Hotel un tā atrodas tur, kur kādreiz milicija. Nogāju garām, apskatījos – ne Annu Auziņu, ne Martu Pujātu iznākam neredzēju. Interjeru bildes līdzīgas tām, kas no viesnīcas Rīga – sorrī, Grand Hotel Kempinski Riga – kārtīgs kičs ar artdeko grimasīti jeb kā Austrumos Rietumus iedomājas.
Patiesību sakot, dzejnieku ballītes ir bijušas vismazāk prasīgas telpu dizaina un dzērienu kvalitātes ziņā no tām, kurās mūžā nācies pabūt. Turpmāk, sastopoties ar māksliniekiem, filozofiem un dzejniekiem, man vienmēr būs jādomā, cik ļoti visi pārējie viņus nepazīst – šos vienkāršos, burvīgos cilvēkus! Vismazāk jau nu elite.
dada
Hurma
neziņš