Ielidoju B sektorā un, meklējot izeju, kādā kafejnīcā redzu atlaidi biezpiena sieriņam Kārums. Atlaide patiesi iespaidīga - no 70 santīmiem tas nocenots uz 50. Pēc muitas pārbaudes, kurā manu somu aposta suns, nonāku ielidošanas zālē. Piktogrammas vēsta, ka autobuss uz pilsētu ir ārā. Izejot no lidostas paveras takšu rinda un liels stāvlaukums. Šajā brīdī īsti nav skaidrs, kurp jādodas tālāk, jo ārzemēs pierasts, ka autobuss ir tieši pretīm izejai, bet te tikai takši. Tomēr pieļauju, ka nezinātāji seko cilvēku plūsmai, kas šeit ir vienīgais glābiņš (vai arī, ja paveicas, tukšs stāvlaukums, kas ļautu tālumā sazīmēt autobusa pieturu).
Izlaipojot cauri mašīnām jau pēc mirkļa nonāku pieturā. Instrukcijas par autobusa lietošanas kārtību pieejamas arī angļu valodā. Autobuss kavējas 4 min. Pirmais, ko var ieraudzīt pa autobusa logu, - stāvlaukumi un nepabeigtu jaunbūvju skeleti. Latvijas ekonomisko situāciju simboliski visprecīzāk raksturo ainava pirmajā pieturā "Priežkalni" - purvainā laukā starp milzīgām peļķēm slejas liels plakāts "Pārdod šo zemi", kas gluži kā kapakmens atgādina par laiku (treknajiem gadiem), kurā pat pēdējais mēsls bija zelta vērtē. Turpat tālāk jau nākošais dižķibeles artefakts "Brīva vieta jūsu reklāmai", kādi ceļā līdz centram vēl manāni ne viens vien. Pēc pāris pieturām šķietamais lidostas ekspresis pārtop parastā pilsētas transportā, kuru visai blīvi piepilda tantes ar Spices iepirkumu somām, ne visai labu aromātu izplatoši vecāki kungi, bērni ar mobilajiem tālruņiem, kas skaļi spēlē mūziku. Diezgan kolorīts skats - kā tirgū, varētu padomāt. Vienā no pieturām šoferis neatver durvis, jo pasažieris nav piespiedis "stop" pogu. Vīrietis lauž durvis un kaut ko noburkšķ krievu valodā, bet par laimi tomēr tiek ārā.
Ēkas Kalnciema ielā patiesi skumīgas - noplukušas, citas mūžīgajā remontā, vēl dažas pirms sabrukšanas tiek mēģināts pārdot. Korķis uz Kuģu ielas, jo notikusi avārija. Desmit metri desmit minūtēs ir normāli lielpilsētai, sastrēgumstundās teiktu londonieši. Uzbraucot uz Akmens tilta, jau var uzelpot, jo Vecrīgas panorāma liecina, ka autobuss tomēr ir bijis uz Rīgas centru nevis kaut kādu guļamrajonu. Priecāties gan ir pāragri, jo pirms Stockmann autobusā kratīšanu veic kontrolieri. Kādai aziātu meitenei nav ne biļetes, ne Latvijas naudas, bet viņai pašai sķiet, ka biļete iekļauta kaut kādā viesnīcas rezervācijā. Nevajag īpašas empātijas spējas, lai meitenes sejā nolasītu, ka viņa bez biļetes nav braukusi ļaunprātīgi. Šķiet šīs spējas nepiemīt latvju dūšīgajiem kontrolieriem, kas gatavi autobusu kavēt jau vairāk par 5 minūtēm. Situāciju atrisina kāds cits pasažieris, - pilnīgi svešais vīrietis aziātei izmaksā sodu. No malas varētu padomāt, ka šajā valstī valda necilvēcīgi burta kalpi, taču par spīti tam atrodas arī izpalīdzīgi cilvēki.