Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā -2 °C
Daļēji apmācies
Sestdiena, 23. novembris
Zigfrīda, Zigrīda, Zigrīds

Depresijas niša. Intervija ar Signi Baumani

Amerikas kinoakadēmijas locekle latviešu animācijas režisore Signe Baumane balsoja par Oskariem un veido filmu par depresiju.Signe Baumane kopš 1995. gada dzīvo un strādā Ņujorkā. Šī pilsēta ir viņas vieta, nevis tranzītpunkts. «Tad, kad es te atbraucu, biju pilnīgi pārliecināta, ka tā ir mana vieta un man te ir jābūt!» - atzīst Signe.

Viņa ir arī pilntiesīga Amerikas Kinoakadēmijas locekle, kura cenšas redzēt visas gada būtiskākās filmas un arī par tām balso. Šis ir viens no iemesliem, kāpēc Signe Baumane piekrīt intervijai (pirms Oskara ceremonijas), un viņa ir vienīgā latviešu režisore - Kinoakadēmijas biedre. Savā ziņā Signe ir īsta māksliniece, cilvēks, kas neielaižas radošos kompromisos, peļņas darbos vai komerciālās blēņās, - viņas rokrakstu un filmu skarbo sievišķību nekomerciālās animācijas pasaulē pazīst. Viņas filmas nereti runā par sievietes seksualitāti bez «sedzacītes sindroma», apvienojot gan spilgtu metaforiskumu, gan arī grafisku tiešumu. Aprakstos par Baumanes radošo darbu var uzdurties apzīmējumam «erotiskās animācijas meistare», kaut viņas filmu erotiskajām provokācijām piemīt feministisks pašpietiekamības patoss, tās neservē vizuālo baudu vīrieša acīm - tātad ar erotiku tām sakars visai nosacīts.Baumane iemieso romantisko «autora» ideju, viņa ir viss vienā - režisore, scenāriste, māksliniece, arī blogere, ja gribat, kuras darbiem ir spilgts personības zīmogs (vērts izlasīt Baumanes blogu par vīrusiem.) Ar latviešu animācijas vidi viņa sevi īpaši nesaista, 2007. gada filma Veterinārārsts ir pēdējais un retais Signes darbs, kas tapis Latvijas studijā (Rija). Viņas filmas ir piedalījušās lielos un ne tik lielos festivālos un piedalīsies vēl - savu jauno darbu - pilnmetrāžas filmu Akmeņi manās kabatās - Baumane mērķē pabeigt uz nākamā gada Berlīnes kinofestivālu.Pagājušais gads Signei nav bijis vienkāršs, viņa no Manhetenas ir pārcēlusies uz Bruklinu - demokrātiskāku Ņujorkas daļu. Tagad pa Signes Baumanes studijas logiem paveras elpu aizraujoša Manhetenas panorāma, bet darbnīcā ir stindzinoši auksts. Vendija, viena no Baumanes asistentēm, strādā pie datora. Mēs sākam ar Oskariem.Kinoteātrī, kur ASV Kinoakadēmijas biedri skatās filmas, ir brīdinošs uzraksts, ka akadēmiķiem filmas jāskatās kinoteātrī, citādi balsot nedrīkst...Akadēmija uzskata, ka kino ir pieredze kinoteātrī, nevis, teiksim, internetā. Šis noteikums man ir saprotams, un es to atbalstu. Kaut obligāts šis noteikums ir attiecībā uz dokumentālajām filmām, animāciju, arī ārzemju filmām, pārējās filmas ir iespējams skatīties arī DVD. Dzirdēts, ka varbūt no nākamā gada noteikumus mainīs, runā arī, ka filmas ar noteiktu paroli varēs skatīties internetā. Akadēmijas locekļi ir izmētāti pa visu pasauli, viņus dabūt kinoteātrī uz skatēm nemaz nav tik vienkārši.

Mani Ņujorkā pārsteidza patukšās kinozāles - īpaši uz kvalitatīvām art house filmām publikas nemaz nav vairāk kā, teiksim, ķinītī Rīgā. Vai tā ir kapitulācija?

Nedomāju, ir arī pilni seansi, piemēram, pirms nedēļas gāju skatīties Pēcnācējus (ar Džordžu Klūniju), ko biju palaidusi garām Akadēmijas skatēs, filma ir nominēta, tālab man bija jāredz, lai varētu nobalsot. Sestdien dienas seansā zālē bija cilvēku divsimt.

Es to skatījos pirms mēneša, zālē bija 10 cilvēku. Tātad uzskatāms piemērs Oskara nomināciju reklāmas spēkam. Tev šogad ir bijis kāds pārsteigums?

Par saviem Oskara iespaidiem nemaz nedrīkstu izvērsties. Oktobrī visiem Akadēmijas biedriem tiek izsūtīts brīdinošs e-pasts, kurā tiek atgādināts, ko nedrīkst darīt. Tad, kad tiek paziņotas nominācijas, nedrīkst runāt par savām simpātijām ar žurnālistiem. Nedrīkst čalot sociālajos tīklos, nedrīkst blogot par savām filmām - simpātijām, nedrīkst feisbukā ķeksēt I like/Man patīk un tā tālāk. Nevar arī apmeklēt izrādes, kurās piedalās tie cilvēki, par kuriem tu varētu būt balsojis, nedrīkst piedalīties vakariņās, kuras organizē vai kurās piedalās kāds no tiem, kurš ir nominēts Oskaram. Ja to darīsi, tevi var izslēgt no Akadēmijas... Tu smiesies, bet manas gada favorītes ir filmas, kas tendētas plašam lokam, - Meitene ar pūķa tetovējumu un Hanna. Šīs filmas prot aizraut un izklaidēt, kaut pats stāsts ir «izzīsts no puņķa», bet skaties un līdzpārdzīvo.

Februārī ASV Kinoakadēmijas locekļi balsoja par relatīvi nelielu filmu skaitu - Oskara nominācijām. Kā Akadēmija tiek līdz šim «īsajam sarakstam»?


Akadēmijas locekļi, kas to vēlas darīt, var pieteikties. Tas ir milzīgs filmu daudzums, liels darbs. Pirms vairākiem gadiem arī mani aicināja to darīt, bet man tam vienkārši nav laika. Dokumentālās filmas atlasa Akadēmijas dokumentālistu sekcijas biedri - viņiem ir simtiem filmu, ko skatīties. Animācijas sekcijai ir vieglāk - filmu ir krietni mazāk.

Ja ir tāds filmu daudzums, vai var uzskatīt, ka tiek atlasītas, proti, nominētas Oskaram, labākās?

Nē, tā vienkārši ir sava veida loterija. Turklāt katrs cilvēks ienāk kinozālē ar saviem aizspriedumiem, ar savu uzskatu bagāžu. Arī Akadēmijas locekļi ir iejaukti industrijā - mēs pazīstam cilvēkus, kuri ir veidojuši filmu, zinām tos stāstus, kas ir ap filmu. Ir grūti atslēgties no aizkulišu stāstiem. Es droši vien būtu daudz labāka dokumentālo nekā animācijas filmu vērtētāja, jo manu skatījumu uz kolēģu darbiem jau ir sabojājis animatora «profesionālais kretīnisms».

Runājot par animācijas tendencēm, ja es tevi lūgtu raksturot savu vietu tajās?

Ja tu taisi komercanimāciju un gribi nopelnīt ļoti daudz naudas, ir jātaisa filma bērniem vai piedzīvojuma filma, bet tas nav mans mērķis, es taisu filmas pieaugušajiem. Komerciālajai animācijai Amerikā naudas netrūkst, savukārt neatkarīgajai animācijai, kuru pārstāvu arī es, ir grūti. Eiropā tomēr atbalsta sistēma nekomerciālajam kino ir attīstītāka, ir iespējams veidot kopprodukcijas, iespējams piesaistīt fondu naudu gan no savas valsts, gan Eiropas fondiem. Kaut kā var rosīties. Te tu esi pamests kā kaķēns - kulies, kā vari. Nereti katrs pats iegulda filmās savu naudu, domājot, ka filmu kāds vēlēsies nopirkt.

Patlaban tu veido savu pilnmetrāžas animācijas filmu. Latvijas un Igaunijas kopražojuma animācijas filmas par Loti budžets bija vairāk nekā miljons latu. Kā tu tiec galā? Ieguldi savu miljonu?

Manas filmas Rocks in My Pockets/Akmeņi manās kabatās budžets ir 100 000 dolāru - protams, to nevar un nevajag salīdzināt ar Loti, jo tā nav domāta bērniem. Tā ir cita veida filma - pieaugušajiem. Turklāt es kā šīs filmas producente sev maksāju maz, neko daudz nesaņēmu ne par scenāriju, ne režiju. Esmu to iecerējusi tā, lai varētu uztaisīt par mazu naudu, - filmas pamatā ir mana pieredze, mans aizkadra stāstījums. Tādējādi naratīvam nav jābūt blīvi piepildītam ar darbību. Vārdos izstāstu daudzko, kas netiek parādīts bildēs...

Jautra filma par depresiju - tā tu piesaki šo filmu. Kāpēc?

Es neteiktu, ka tas ir mārketinga gājiens... Es pati ciešu no depresijas. Man tas ir ļoti pazīstams stāvoklis, mani radinieki ir izjutuši šo nelaimi, vairāki ir izdarījuši pašnāvību. Un, kā es stāstu filmā, man pašai nav nevienas dienas, kad es par to neiedomātos. Tā doma par pašnāvību ir konstanta. Kādreiz smejos, ka par seksu domāju katras deviņas sekundes, par nāvi - katras 12 sekundes. Filma ir veids, kā es tieku galā ar savu depresiju. Turklāt mans «stāsts» kā zobs ir balstīts Latvijas vēsturē un manas ģimenes vēsturē, darbība aizsākas 1902. gadā un turpinās līdz šodienai. Kad vācu naudu filmai, mēģināju piedāvāt projektu teju kā dokumentālo kino. Kad sāku animēt, sapratu, ka tas nav dokumentāls stāsts. Jo neviens jau īsti negrib zināt patiesību, bet grib dzirdēt stāstu, kas izveidots no patiesības.

Vai tas nav īpaši aktuāli tieši Amerikai?

Jā, šeit ir īpaši, bet arī citur. Atceros, kad mēs ar māsu gājām uz pasākumiem un atnācām mājās, es mammai stāstīju, kā mums gājis. Māsa nereti mani pārtrauca un teica: Signe, es gribētu būt tur, kur biji tu... Bet mamma taču nemaz negribēja zināt, kā tur bija, jo īstenībā tur bija garlaicīgi. Viņa gribēja dzirdēt stāstu!

Kāds depresijai sakars ar mārketingu?

Tu vari ieguldīt filmā 100 miljonu un mēģināt nopelnīt divsimt - tas ir viens veids, kā gūt panākumus animācijā. Es kā māksliniece uz to nevaru cerēt, tālab man ir jāatrod sava niša. Tu teici, ka kinoteātros nav daudz cilvēku, bet festivālu laikā tie art house kinoteātri ir pārpildīti ar cilvēkiem, kuri grib redzēt cita veida filmas, nevis Holivudu. Ceru, ka būs cilvēki, kuri gribēs dzirdēt personīgu stāstu par depresiju - par to, kā pārdzīvot un dzīvot ar depresiju. Un būs tādi, kas gribēs redzēt ne-Holivudas filmu. Varbūt es maldos, un neviens šo filmu negribēs redzēt... Man daudzi saka - kāpēc tu filmā ierakstīji savu balsi, kāpēc nenoalgoji Umu Tūrmani?

Protams, Tūrmane nišu paplašinātu. Tas gan varētu draudēt ar to, ka viss filmas budžets nonāk pie Tūrmanes...

Man nav nekas pret Umu Tūrmani un viņas balsi, bet pagaidām ir ierakstīta mana balss. Jā, manai draudzenei ir bijis gadījums, kad par mūzikas licenci viņai pieprasīja maksāt 200 000 dolāru, kaut arī viss filmas budžets bija četras reizes mazāks. Tomēr Bils Plimtons savām animācijas filmām ir ierakstījis arī slavenus aktieris - par brīvu. Ir gadījumi, tu viņus satiec, iepazīsti, bučo rokas, un viss notiek...

Pagājušais gads bija ļoti stresains - taču naudu filmai savācu. Esmu vien pati uzanimējusi 60 filmas minūtes, un rokas vēl nav nokritušas, taču man ir arī divas asistentes, kas palīdz krāsot kadrus. Ir dienas, kad es «strādāju par grāmatvedi» - skaitu, skenēju, sūtu, taisu pārskatus bezpeļņas organizācijai. Vienmēr saku, ka animatora profesija ir savienots mākslinieks un grāmatvedis - arī animējot ir jānumurē kadri. Ja tu esi animators, visam jābūt perfektā kārtībā.

Tu taču raksti blogu. Kāpēc? Tā ir iekšēja nepieciešamība vai laikmeta diktāts?

Tā ir laikmeta uzspiesta nepieciešamība, kuru es lēnām sāku novērtēt. Esmu sev uzlikusi par pienākumu katru otrdienu publicēt blogu, bet tad, kad pienāk otrdiena, esmu šausmās un speru ķieģeļus pa gaisu, jo man nav laika, bet katrs šāds blogs paņem četras līdz sešas stundas. Es gribu, lai teksti būtu labi, lai atbilstu maniem standartiem, kas ir diezgan augsti, un dusmojos uz sevi, ka esmu to uzņēmusies. No otras puses - neesmu uztaisījusi filmu kopš 2009. gada, un, ja kāds atceras, jā, bija tāda Signe Baumane, nez ko viņa tagad dara, sen neko nav darījusi, laikam beigta...

Tātad blogs liecina, ka tu esi dzīva?

Beigts cilvēks jau nevar blogot.

Nav žēl laika, ko apēd sociālie mediji?

Esmu ļoti taupīga ar savu laiku, tikties ar cilvēkiem es īpaši neskrienu, feisbukā nesēžu stundām - piecas minūtes no rīta un vakarā, dažreiz «iečurāju» savu ziņu... un, kas attiecas uz blogosfēru, neviena cita cilvēka blogu es nelasu - man nav laika.

Latvijas ziņas tevi saista?

Mani interesē, kas notiek. Kad aizbraucu no Latvijas, par politiku neinteresējos, bet, pat ja būtu interesējusies, ir notikušas tik daudz vēsmu un vētru un parādījušies jauni vārdi. Ja man kāds pasaka - «Jānis Bērziņš» ir izdarījis šito, man ir jāprasa, kas viņš ir. Un paskaidrojumi - tās ir arī interpretācijas, parasti manu vecāku interpretācijas.

Bet par Amerikas valsts politiku es interesējos. Kā indivīds tu nevari ietekmēt to, ko diktē liela nauda, un no tās atkarīga politika. Vienīgais - laiku pa laikam vari saslieties uz pakaļkājām un izkliegt protestu. Tie, kas protestēja pret SOPA (Stop Online Piracy Act) - es arī protestēju -, viņi pat nesaprata, par ko viņi kliedz, daudziem šķita, ka tūlīt tiks atslēgts internets.

Ko tu ieteiktu jaunam māksliniekam, kuram līdzīgi tev būtu vēlme iedzīvoties Ņujorkā?

Rokere Patija Smita nesen teikusi, lai jaunie mākslinieki nebrauc uz Ņujorku - īre te ir augsta, dzīvot ir dārgi. Lai būtu šajā pilsētā, jums ir jādabū darbs un jāstrādā visu laiku. Laiks, kad varēja pāris dienu nedēļā strādāt par taksometra vadītāju un pārējo laiku veltīt mākslai, ir palicis 70. gados. Tagad tas nav iespējams. Bet uz kurieni tad lai mākslinieks brauc? Ko viņš darīs, piemēram, Detroitā - tur nav tā intelektuālā uzbudinājuma, smadzeņu stimulācijas. Vienmēr kaut ko var izdomāt, jauni cilvēki parasti dzīvo «komūnās», kopīgi īrē dzīvokļus. Kādreiz cilvēki ieradās, un viss notika, tagad ir jābūt ļoti taupīgam un ļoti jāizsver, kā ieguldīt savu naudu un resursus.

15 gadu nodzīvoju līdzās Volstrītas torņiem, arī Dvīņu torņiem... Likās, es esmu tur, kur notiek viss, bet es biju par tuvu. Es nekad nedevos uz Bruklinu un neredzēju Manhetenu no attāluma. Tagad ikreiz man ir prieks braukt uz Manhetenu, katru reizi priecājos - arī par tiltu grafisko, ritmisko zīmējumu. Bruklina ir kā pilnīgi cita pilsēta, manā rajonā pamatā ir iebraucēji no Meksikas, cita telpa.

Kā tu skaidrotu to, ka Latvijas animācijas filmas tomēr ir starptautiski pazīstamākais mūsu kino atzars? Vai latviešiem ir mentālais talants uz animāciju?

Latviešiem ir iedzimts talants uz metaforām, un animācija šo talantu atklāj. Es bieži atceros tautasdziesmas - man nereti tās uzpeld galvā, un es vienmēr nopriecājos - kāda metafora, cik tā ekspresīva, gluži kā vizuālā tēla esence. Nu, kaut vai nerātnā daina: «Pizda kliedza, pizda brēca, pizdai kūsis aizdedzies, pipelīte attecēja ar diviem spainīšiem» - un viss skaidrs... (Signe smej.)

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja