Es esmu priecīga, ka Mūka dēļ satiku Annu Rancāni (viena no romāna redaktorēm – red.). Viņa kaut kā aptur vārdu plūdumu. Varbūt tā vispār ir dzejnieku iezīme? Jo dzejnieku būtība ir paņemt ciet pašu, pašu esenci, – saka prozaiķe, dramaturģe un dzejniece Inga Ābele, pielikusi punktu savam otrajam romānam Klūgu mūks. Pirms pāris nedēļām to klajā laida izdevniecība Dienas grāmata. Romāna ideju "piešķīlis" baznīckunga un valstsvīra Franča Trasuna (1864–1926) dramatiskais dzīvesstāsts. 1926. gadā Trasunu izslēdza no katoļu baznīcas. Franča Trasuna bērēs Valsts prezidents Jānis Čakste teica: "Francis Trasuns ielika mūsu Latvijas ģerbonī trešo zvaigzni – Latgali." Bet Svētā Krēsla reabilitācijas deklarācija datēta tikai ar 1998. gada 18. augustu.
Izvēlējusies par intervijas vietu Dienas redakciju, jo cita vide palīdzēšot koncentrēt domas, rakstniece izstaro fiziski sajūtamu kontrastu redakcijas skudru pūžņa ritmam. "Es esmu palikusi aizvien lēnāka un klusāka," viņa domīgi iesāk.
Tāpēc, ka nedzīvo Rīgā? Vai tam ir cits iemesls?
Viss kaut kā tā ir sakritis kopā – romāns pabeidzās, meita piedzima, un viņa tagad ir klusa un priecīga, un es ar esmu klusa un priecīga, un viss ir nodzēsies no tāfeles, viss ir atkal no jauna, nekā nav bijis.
Grāmatas beigās pie pateicībām tu savu pusgadu veco Līnu Aleksandriju dēvē par romāna līdzautori un saki viņai paldies par iedoto laiku. Parasti jau saka otrādi, ka mazi bērni atņem laiku. Meitiņa piedzima tieši tad, kad rakstīji Klūgu mūku?
Jā, tā sanāca, ka pa vidu piedzima. Es sākumā domāju – kā nu būs? Bet tad es skatījos, ka cilvēks sāk gulēt ratos – pa dienas vidu četras stundas. Nobrīnījos, vai tad tā var būt? Tas bija gandrīz kā pateikt – nu, ej raksti! Es aizeju pie galda, es rakstu, es pabeidzu romānu… Man tiešām ir milzīga pateicība pret viņu, par viņas palīdzību.
Undīnes Adamaites interviju ar rakstnieci Ingu Ābeli lasi 27. februārī!