"Izrunājušies par rajona koka mājām, jaunās Rīgas arhitektūras bezgaumību un novadpētniecības tēmām, mēs pievēršamies režisora Viestura Kairiša napoleoniskajām radošajām ambīcijām. Pieradis pie grandiozajiem Riharda Vāgnera iestudējumiem operā, Kairišs tagad meklē ne mazāk masīvas tēmas reālajā dzīvē – viņš veido spēlfilmu Melānijas hronikas par staļinisma represijām," sarunas ievadā raksta V.Gailītis.
Piedāvājam fragmentu no intervijas, bet pilnu intervijas tekstu iespējams izlasīt šeit:
Pēc augstās mākslas esat iekāpis nacionālvēsturiskajā laivā?
Es stingri nostājos uz kājām, saprazdams, ka nemainīšu savas idejas, vieglāk ir mainīt sistēmu. Sapratu, ka šim un arī maniem tālākajiem kinoprojektiem lielākā mērā jāmeklē producenti ārzemēs. Jo nav variantu. Par Latvijas naudu mēs to nespējam. Jautājums ir, cik lielā mērā mēs ārzemniekus pieslēgsim. Šis ir dārgs žanrs.
Dārdzība ir tādēļ, ka jāfilmē citviet?
Vēsturiskais žanrs uzreiz nozīmē dārdzību. Ja, piemēram, divi mūsdienu čaļi mīl meiteni Varakļānos, tev nav nekas jābūvē un nav jāšuj kostīmi. Mēs jau esam uzbūvējuši Zilupē vienu Sibīrijas ciemu ar zemnīcām un tamlīdzīgi.
Vai esat bijis Sibīrijas ciemā?
Viss tapis pēc fotogrāfijām, jo tādu jau vairāk nav. Kā man stāstīja, vietā, kur notikumi risinājās, sen jau viss izzāģēts un taiga atkāpusies. Viss ir mainījies. Vēl ir jautājums, vai filmēsim Sibīrījā vai Somijā. Tas ir atkarīgs no sadarbības partneriem un iespējamās naudas. Sibīrijā būtu jāfilmē, lai dabūtu to vērienu, dabu un ārprātu. Bet saruna par krievu producentu pieslēgšanu ir bezcerīga.
Kādēļ?
Viņi saka, ka Krievija šāda satura projektu neatbalstīs.
Kas viņus neapmierina saturā?
Tas, ka krievi izsūta latviešus. Manuprāt, tur par staļinismu pēc būtības ir uzņemta tikai viena filma – Alekseja Germana Hrustaļov, mašīnu!. Krievijā, tāpat kā Latvijā taisa to "neīsto" patriotismu, tā saucamo vajadzīgo patriotismu, nevis īsto patriotismu.