Iepriekšējā sezonā Liepājas teātrī kā mantra tika atkārtots: «Pūt, pūt, vējiņi, dzen, dzen laiviņu!», un uz teātra skatuves sacēlās īsta vētra, kuras atskaņas bija dzirdamas Rīgā un kura uz šejieni tagad ir atdzinusi viesizrādi – no 16. līdz 19. augustam Dailes teātrī būs skatāms režisora Dž. Dž. Džilindžera Liepājā iestudētais mūzikls Pūt, vējiņi! pēc Raiņa un latviešu tautasdziesmu motīviem. Ulda un Baibas mīlas stāstu jaunās skaņās ir pārrakstījuši Kārlis Lācis, Jānis Elsbergs un Evita Mamaja. Galvenajā vīriešu lomā ir Edgars Pujāts, galvenajā sieviešu lomā – Everita Pjata vai Aija Andrejeva. «Man jau vēderā lido taureņi,» sarunā ar Izklaidi saka dziedātāja, kura nevar sagaidīt brīdi, kad varēs kāpt uz Dailes teātra skatuves.
Kāpēc piekriti spēlēt Baibiņas lomu?
Piekrist vai nepiekrist – man vispār nebija tāda jautājuma, jo tā bija tāda iespēja!
Kurš un kā tev izteica piedāvājumu?
Džilis izdomāja, bet Kārlis Lācis piezvanīja. Es biju Krievijā, kur divus mēnešus apmeklēju Sanktpēterburgas Valsts teātra mākslas akadēmijas meistarklases. Bija februāris, šausmīgi draņķīgs laiks, un man vienā brīdī bišķi uznāca depresija: ko es šeit daru, un kam man tas vajadzīgs – vandīties apkārt pa puteni un dzīvot tik tālu prom no mājām? Pēc stundas man piezvanīja Lācis un teica, ka raksta mūziklu un režisors man grib piedāvāt lomu. O, kas par izrādi? – Pūt, vējiņi! – Ne jau Baibiņu?! – Jā. Man uzreiz bija atbilde: lūk, tāpēc es te esmu un mācos.
Izrādes Pūt, vējiņi! mēģinājumos nekad nav bijusi doma: kam man tas viss?
Nekad! Tas ir liels notikums manā dzīvē, ko es izdzīvoju no matu galiņiem līdz papēžiem. Mēģinājumos es kā sūklītis uzsūcu, cik vien varēju, no aktieriem un režisora. Katra izrāde man ir kā svētki. Tā ir mana pirmā lielā un nopietnā loma – neesmu vairs suns vai velns.
Kādas bija pirmās sajūtas, saskaroties ar šo lomu?
Es visu darīju pēc čutenes – es zināju, ka Baibiņa ir ēteriska un maiga, bet tajā pašā laikā ļoti stipra būtne.
Kā tevi ir ietekmējušas iepriekšējās lomas interpretācijas?
Es esmu redzējusi 1973. gada filmu Pūt, vējiņi!, un es negribēju būt tik pelēka pele kā tās galvenā varone, arī Džilim bija uzstādījums par iekšējā seksapīla atrašanu sevī. Man ir grūti pateikt, vai es no kaut kā esmu ietekmējusies, jo es sevi neredzu no malas, taču man šķiet, ka ne.
Kā tu varētu raksturot savu Baibiņu?
Viņa ir nepasaulīga būtne, un tas arī viņu piebeidz šajā pasaulē. Baibiņa vienas dienas laikā izdzīvo tādu emociju gammu, kādu cits cilvēks varbūt izdzīvo visa mūža garumā. Baibiņa ir ļoti jūtīga, un tas viņu noved līdz izšķirošajam solim: viņa saprot, ka viņai nav pa ceļam ar tiem cilvēkiem, ar kuriem viņa ir un ar kuriem viņai nav nekā kopēja, un ka viņa labāk iet līdzi savam Gatiņam – tik tuvam un mīļam.
Izrādes beigās noslīcināšanās tev šķiet loģisks solis?
Jā, jo nevar būt citādi. Man ir jāattaisno katra viņas rīcība. Es dzīvē droši vien tā nedarītu.
Vai tu no malas esi paskatījusies, ko dara otra Baibiņas lomas atveidotāja?
Es neesmu redzējusi nevienu izrādi ar Everitu, jo ģenerālmēģinājumā ar viņu es tā dzīvoju līdzi, ka nevarēju noskatīties finālu – es raudādama izskrēju ārā, saprotot, ka man rīt ir jāspēlē pirmizrāde un es nevaru tā stresot. Taču mēs kopā pavadījām visu mēģinājuma procesu. Kādreiz cilvēki no malas teica, ka esam ļoti līdzīgas un no mugurpuses nevar atšķirt, kura ir kura, bet tagad apgalvo, ka mēs esam pilnīgi citādas – neviena no mums nav ne labāka, ne sliktāka, bet katra ir forša ar kaut ko savu.
Ar ko ir forša Everitas Baibiņa?
Viņa ir tik trausla un viegla. Arī Rainis Baibiņu salīdzina ar putniņu. Es atceros vienu mēģinājumu, kad es sēžu, skatos un vienā brīdī pie sevis saku: ak dievs, salauza irbīti! Man viņas ir žēl, un birst asaras.
Vai šajā momentā, kad pati es Baibiņa, arī izjūti žēlumu?
Tas ir kaut kas cits. Tas ir šausmīgs kauns, jo viņa ir bijusi kopā ar vīrieti, kurš atbraucis precēt citu, bet jūtas ir tik stipras, ka viņai ir vienalga. Kur viņu pūš, tur viņa iet un tur viņu lauž. Tās ir šausmīgas sirdssāpes, kad viņa uzreiz pēc tam no viņa atsakās un saka citai, lai prec viņu nost. Tās ir tik daudzas dažādas pretrunīgas sajūtas – kauns, bailes, izmisums –, taču visam cauri vijas mīlestība. Līdz Ulda satikšanai viņa bija zinājusi tikai nepasaulīgo mīlestību, bet tagad iepazinusi arī pasaulīgo kaisli.
Kāds šajā izrādē ir Uldis?
Viņš ir mans Uldis, un es viņu mīlu.
Kura no Kārļa Lāča kompozīcijām tev ir vistuvākā?
Visas, jo es tās uztveru kā vienu. Atsevišķi esmu dziedājusi Baibiņas āriju gan Latvijas lepnumā, gan Muzikālajā bankā. Mana vecmāmiņa uzreiz pateica, ka tas nav tas – tu nevari nodot visu informāciju un sajūtas, kas ir izrādē. Arī Aina Poiša man teica: Muzikālajā bankā jau šķīda un plīsa, bet izrādē vispār – jūtas vēlušās pāri malām. Izrādē, dziedot šo āriju, man ir tāda sajūta, ka gribas aizlidot, un no piedzīvotajām emocijām man kājas rauj krampī.
Kādas ir būtiskākās atšķirības starp izrādi un koncertprogrammu?
Kad man piedāvāja piedalīties iestudējumā Pūt, vējiņi!, bija skaidrs, ka man beidzot būs iespēja nospēlēt vienu gabalu koncentrēti vienā tēlā, savukārt koncertos ir drusku citādi, un es savās dziesmās varu izspēlēties pēc sirds patikas – katrās trijās minūtēs es varu būt citāda, bet izrādē trīs minūtes pārvēršas divās stundās.
Vai tev nav domas mācīties aktiermeistarību?
Es noteikti pieķeršu kaut ko klāt, es pieļauju, ka tās varētu būt vēl kādas meistarklases, bet man vairs nav tas vecums – nu, būsim godīgi! – iet un četrus gadus mācīties aktieros, jo tad, kad es tos pabeigšu, man būs tricārs. Daudz ko dod arī tas, ka es jau darbojos uz skatuves.
Kādi ir tavi tuvākie plāni? Varbūt kaut kas saistībā ar teātri?
Pagaidām ir tikai jaunā albuma Grāmatzīme koncertuzvedums, kura režisore ir Maija Kalniņa un kurš tiks atklāts 22. septembrī Liepājā. Ja būs kāds piedāvājums piedalīties vēl kādā teātra projektā, es droši vien no tā neatteikšos.
Pūt, vējiņi!
Liepājas teātra viesizrādes
Dailes teātrī 16.–19.VIII
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā Ls 12–20