Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +9 °C
Apmācies
Sestdiena, 16. novembris
Glorija, Banga

Valoda ir kā mēle. Saruna ar literatūrfilosofi, tulkotāju Ievu Kolmani

Līdz pagājušā gada maijam Ieva Kolmane bija Latvijas Rakstnieku savienības priekšsēdētāja, viņa no angļu valodas tulkojusi Harija Potera un Gredzenu pavēlnieka sāgas, Semjuela Beketa Mērfiju, Sjūzenas Sontāgas Par fotogrāfiju, daudzus citus darbus.  Septiņus gadus I. Kolmane vadīja literatūras mēnešrakstu Karogs, - savā septiņdesmit gadu jubilejā (2010. gadā) savulaik populārais žurnāls dēļ naudas trūkuma piedzīvoja pēdējo numuru.
Jau devīto gadu valodnieki meklē gada vārdu, nevārdu un spārnoto teicienu. Kāpēc valodai tas vajadzīgs?

Valodai no svara ir visāda mēroga rūpes. Ja tām ir atskaņas, publicitāte, un šajā gadījumā sabiedrības interese ir ļoti liela, kāpēc ne? Jo valodas jautājumi cilvēkam ir gandrīz fiziski sāpīgi, cilvēka attiecības ar paša valodu ir smalka matērija, te iespējami visādi attiecību modeļi. Piemēram, pats vārds «valoda» etimoloģiski un semantiski saistās ar mēli — visticamāk, tāpēc ka bez tās runāt grūti. Mēle ir «savējā», nelaba valoda sāp un traucē dzīvot tāpat kā pārkosta mēle. Bet mēle it kā pieder tev kā darbarīks, tāpat kā roka vai kāja. Taču jāvaicā, ciktāl tu valdi pats pār sevi un saviem «darbarīkiem», — piemēram, personisko sirdsdarbību vai gremošanu tev kontrolēt jau daudz grūtāk, šie procesi vienlīdz valda pār tevi un nosaka, kā jūties un kādas domas nāk prātā, kas tu esi par cilvēku. Valodu tu tik ļoti uztver kā savu daļu, ka, ja to kāds sāk regulēt vai labot, tu to izjūti kā fizisku aizskārumu.

Tad varbūt nevajag regulēt, jo valodnieki jau to mēģina darīt?

Es neesmu no tām lielākajām regulētājām, bet man šķiet, regulētājs tomēr ir nepieciešams, jo arī savu ķermeni kaut cik kontrolēt mēs visi varam un cenšamies to darīt. Līdzīgi varam sevi uzturēt labākā vai sliktākā fiziskā formā, - tā ir visai būtiska analoģija, ja domājam par valodu un mūsu attieksmi pret to.

Gada vārda apzināšana ir situācijas apzināšana vai procesa ietekmēšana?

Domāju - drīzāk apzināšana, jo es neloloju ilūzijas, ka spējam ko būtiski ietekmēt. Tas, ko jācenšas izravēt, ir izteikumi, kas ir absurdi vai vieš pārpratumus. Teicieni, kas aizmiglo domu. Kas nāk par ļaunu ne tik daudz valodai, kā pašai saziņai, valodas praktiskajam lietojumam, un tādu ir lērums. Piemēram, frāze, ko nupat lasīju laikrakstā: «Skolotājs neatrodas skolā, lai īstenotu savus psiholoģiskos kompleksus.» Kā iespējams «īstenot vai neīstenot kompleksus»?

Vai ir kāds «gada vārds», kas ir vēlāk iedzīvojies un tiek lietots?

Ir, piemēram, 2009. gada vārds «glābējsilīte», - angliskā baby box vietā. Mazliet senāks – «zīmols» brenda vietā. Iegājušies. Un, protams, jau kuro gadu velkas līdzi vecā bagāža - vārdi, kas, pēc akcijas dalībnieku domām, būtu iznīdējami, piemēram, «viennozīmīgi», «davai», frāze «attiecībā par» un citi, kas lielumkārt sagrupējami tajos, kas rusicismi un tajos, kas anglicismi.

Reiz bija žurnāls Karogs, kas arī piedalījās valodas kopšanas procesā un bija viens no tevis minētās publicitātes veicinātājiem. Jūtams Karoga zudums?

Es neesmu tik pārlepna, lai teiktu, ka Karogam būtu bijusi izšķirīga ietekme uz latviešu valodas kultūru. Drīzāk tā bija latviešu literatūras publiska platforma. Ir vien daži frīki, kas paziņo, ka raksta paši sev, bet kopumā literatūra tomēr ir saziņa, kur ir vajadzīgs arī kāds viņā galā. Bet grāmatu šobrīd var izdot ikviens, kas var finansiāli kaut daļēji tādā projektā piedalīties. Tirāžas ir nelielas, visās bibliotēkās jaunās grāmatas nenonāk, presē publicēt savu darbu ļoti grūti. Nav kur, kultūras prese Latvijā praktiski nogrimusi. Ir Latvju Teksti – plāna burtnīciņa četrreiz gadā. Labi, ka ir Prozas lasījumi, nupat liepājnieki lūko izdot literāru žurnālu, pirmais Vārda numurs jau iznācis.

Karogs ir pagalam, jeb to var vēl atjaunot?

Pēdējais Karogs iznāca 2010. gada nogalē, pērn nebija neviena [Karogu sāka izdot 1940. gadā, - red.]. Tuvākajā nākotnē es neredzu konceptuāli tāda paša «biezā literārā žurnāla» atdzimšanas iespēju, jo nav saredzama nekāda balsta struktūra. Ar visu to, protams, Karoga vārdu būtu ļoti žēl zaudēt pavisam. Šobrīd ir nodibināta biedrība Karoga atbalstam, taču konkrētu risinājumu pagaidām nav. Redzu, ka tepat kaimiņos – Lietuvā un Igaunijā – šāds un pat vairāki žurnāli tiek finansēti un iznāk, lielākās valstīs ar plašāku auditoriju tamlīdzīgus žurnālus iespējams finansēt ar parakstītāju atbalstu vien.

Vai Karoga nav, jo tam vairs nav lasītāja?

Nē, tā noteikti nav. Lasītājs bija un ir, no VKKF atbalstītajiem izdevumiem Karogs abonentu skaita ziņā gadu gadiem stabili turējās otrajā vietā tūliņ pēc Latvijas Architektūras, un arī literārajam procesam šāds izdevums bijis ļoti nozīmīgs. Tā ir platforma, kur vispār jaunrade literatūras jomā var sākties un veidoties. Ja šāda posma nav, tas visai kritiski iespaido visu procesu. Piemēram, Literārās akadēmijas studenti, - ko lai viņi iesāk, Akadēmiju absolvējuši? Arī bez viņiem ir cilvēki, kas grib un var rakstīt, bet darbus nav kur publicēt. Traģiski, piemēram, ka publiskās bibliotēkas nupat jau trīs, četrus gadus nevar atļauties iepirkt par labām atzītas grāmatas. Tas nošķir lasītāju no rakstnieka, uzslien mākslīgu barjeru.

Vai pēc latviešu literatūras nav pieprasījuma?

Pieprasījums ir, bet mazā tirgus dēļ grāmatas pašizmaksa ir pārāk augsta. Šobrīd latviešu ir pārāk maz, lai atmaksātos latviešu literatūra. Pieprasījums pēc kvalitatīvas literatūras ir salīdzinoši neliels, bet tāpēc jau nevar literatūras procesu «klapēt ciet.» Ir alternatīvi veidi, kā šo procesu veicināt: vēsture rāda, ka tādi bijuši literātu klubiņi, kam visādas krīzes kā pīlei ūdens. Faktiski tam nekādu finansējumu nevajag, bet tādā gadījumā ir skaidrs, ka Latvijas valsts par latviešu literatūru kā nopietnu nacionālas valsts pamatu galīgi neinteresējas. Valsts attieksme īsumā ir šāda, - jā, valoda un, protams, arī literatūra ir valsts pamatakmens, tas mums ir vajadzīgs, neliegsimies, naudas gan nav, domājiet paši, meklējiet sponsorus, mecenātus un ziedojumus.

Bet ja grāmatai ir jaudīgs mārketings, tad gan pircējs atrodas?

Protams, ja grāmata ir kompetents projekts.

Tad bez mārketinga labai grāmatai nav cerību?

Es teiktu – jā. Pat labai grāmatai tāds vajadzīgs. Ar labu tekstu vari vienā mierā palikt viens tuksnesī. Es saprotu, ka iespējams sapņot par labu tekstu, kuru agri vai vēlu kāds noteikti sadzirdēs, bet diez vai tos visus sagaidīsim. Līdzīgi – ir milzums izmirušu sugu, par kurām neviens šodien vairs neko nezina, tāpat, domājams, ir milzums lielisku zudībā aizgājušu tekstu, ko neviens no tiem, kas šobrīd dzīvs, nav ne dzirdējis, ne dabūjis izlasīt.

Andrejs Tarkovskis savā dienasgrāmatā astoņdesmito gadu sākumā rakstīja par mākslas jēgu - ka tā ir meklēt Dievu cilvēkā, un arī, ka tā pārvērtusies no Dievišķā meklējumiem par metodes demonstrēšanu. Tad šis visuvarošais mārketings, kas faktiski ir metode, var remdenu tekstu padarīt par labu?

Ideālā gadījumā mārketings labu tekstu papildina, izceļ pelnītā saulītē. Bet pieredze liecina, ka labs mārketings var «pacelt» arī vāju grāmatu. Protams, ir daudzi izņēmumi, kur izšķirīgu lomu spēlējis gadījums un vecais labais risks. Piemēram, Tolkīna gadījumā [Džons Ronalds Rūels Tolkīns, triloģijas Gredzenu pavēlnieks autors, - red.], vispirms izdeva Hobitu turp un atpakaļ, un tam gadījās daudz pircēju. Izdevējs riskēja pasūtināt turpinājumu, kas tomēr izrādījās domāts visai atšķirīgai auditorijai, toties tapa vēl jo slavenāks. Protams, liela loma ir arī autora atpazīstamībai, autora vārdam kā zīmolam. Te jāpiemin Semjuels Bekets, kas starptautiski kļuva pazīstams ar Godo gaidot, un tikai tad plašā pasaule sāka lasīt citus viņa darbus, piemēram, daudz agrāk sarakstīto Mērfiju. Par Mērfiju varu teikt, ka tas ir ļoti reti sastopams teksta paraugs... savdabīgas teksta «mežģīnes». Teksts klājas pār daudz sataustāmāku apakšslāni, uz ko ir milzums daudz norāžu virsslānī. Un, tulkojot visas atsauces, jāņem vērā,ka latviskojumā nedrīkst pateikt par daudz. Darbs bija no grūtajiem. Bet ļoti mīļš.

Kāds ir kvalitatīvs un vitāls teksts latviešu literatūrā?

Viens no kritērijiem ir tāds, ka cilvēkam ir ko teikt un, ka viņam ir svarīgi izteikt savu pieredzi, savu domu. Otrs, ka tu proti pateikt, kas sakāms, - valodas līmenis. Dažkārt pat labi pateikta frāze, iespējams, pat ierasta lieta tiek izteikta tā, ka kļūst par vērtību, un pats izteikuma «apģērbs» ir kaifs. Oskars Vailds savulaik apgrieza kājām gaisā skatījumu uz pasauli: tikai pēc tam, kad caur gleznu vai stāstu saredzi vai sadzirdi to, kā pasaule izskatās, pasaulē parādās tas, kas atainots. Ļoti vēlams, ka tu saredzi tekstā cita radītu pasauli, pat ja tā tev nav pieņemama, pat ja tu negribētu tādā dzīvot, bet klātesamības faktors ir nozīmīgs. Tad vēl ir viens visai slidens jautājums, - cik daudz tev un tavai pasaulei ir kas kopīgs ar tekstu? Dažkārt cilvēki ļaujas milzu sajūsmai – sak, nu brīnums, autors domā tieši tāpat kā es. No otras puses, jau zināmu lietu pārstāsts var likties garlaicīgs. Vēl nebūt ne mazsvarīgi - labs redaktors un korektors. Jo sīki fušieri teksta baudījuma prieku var būtiski sagandēt.

Vai cilvēki lasa mazāk?

Diez vai. Piemēram, grāmattirgotāji stāsta, ka pērn grāmatu pirkts vairāk. Vai tas nozīmē, ka lasa vairāk, gan būtu grūti apgalvot.

Kāpēc mūždien dzird runājam, ka latviešu literatūrā jau nekas nenotiekot?

Šķiet, tas vairāk saistāms ar mūsu mentalitāti, ja tāda maz pastāv. Ja paklausāmies, mums jau nevienā jomā nekā nav. Vienmēr kādam nepatiks «tā briesmīgā Rīgas lidosta» vai «pelēkā Rīga», kad tu pārbrauc no ārzemēm. Mūsu folklora, - tā jau arī tāda ķēmošanās vien ir. Vienīgais labais piemērs ir Pokaiņi, kas lepojas ar atrašanos Latvijā un būtiskos Zemeslodes līkņu krustpunktos. Izskatās, ka mums ir grūti lepoties ar kaut ko. Prasi psihoanalītiķiem – kompleksi?

Runājot par grāmatām, vienmēr klātesošs ir arī spriedums par «augstu» un «zemu» literatūru. Šķiet, ka katram lasītājam gan ir pašam sava «augstā» un sava «zemā» literatūra, un neesmu drošs, ka šādam nošķīrumam vispār ir nozīme. Vai ir nozīme šādi audzināt lasītāju?

Jā, es piekrītu, ka katram ir savs redzējums par augsto un zemo. Protams, bieži šis nošķīrums tiek lietots, kad kādam ir vēlme izskatīties «smalkam». Savulaik Pjērs Burdjē sacīja - tas, ko tu patērē kultūras jomā, ir cieši saistīts ar tavu sociālo statusu; proti, ja esi sabiedrības krējuma pārstāvis un tevi pieķer, lasām lubeni, reputācija uzreiz samaitāta. It kā tu būtu pieķerts bordelī. Tā ir viena joma. Otra saistīta ar sponsorēšanu un subsidēšanu, kur valda tāds priekšstats, ka jāatbalsta «augstā» literatūra, jo «zemā» varot sevi uzturēt pati.

Bet vēl jau var vērtēt no viedokļa, cik lielu darbu ieguldījis pats lasītājs. Poters mūs izklaidē, Bekets liek domāt, un, šķiet, tāpēc pēdējam vajadzētu lasītājā dzemdināt kādu vērtību.

Tu domā? Vai, lasot grāmatu, tiešām vari tā smalki «satvert» un nošķirt izklaides un garīgas piepūles brīžus? Turklāt vari jau izklaidēties arī piepūloties. Piemēram, krustvārdu mīklu risinot. Vai sportojot, kur piepūle no baudas tikpat grūti nošķirama. Drīzāk, šķiet, ir teksti, kas liek tev nodarboties pašam ar sevi, un tādi, kas tevi it kā aiznes projām no tagadnes, ļauj aizbēgt kā miegā un sapņos. Tad vari izvēlēties, kurp bēgt. Es brīnos par ļaudīm, kas izvēlas lasīt tādus tekstus, kas dzīvi dara grūtāku, drūmāku, kas apbēdina un stāsta, cik viss ir baisi, neparedzami, bezcerīgi un garlaicīgi. Hmm, to jau zinām tāpat. Bet, zinot literatūras, tostarp stāsta varu, man šķiet, ka mūsu literatūrā ir drusku par maz viegluma. Ar to es domāju nevis teksta literāro vērtību, bet drīzāk autora attieksmi pret dzīvi. Piemēram, Anšlava Eglīša, Dzintara Soduma, arī Jura Zvirgzdiņa, tagad arī Gundara Ignata tekstos tāds vieglums ir. Bet latviešu literatūrā šī skoliņa ir ļoti šaura. Jo vairāk ir šādu paraugu, jo vairāk vieglums iepotējas lasītājos palīdzēdams. Ja, izlasījuši Gētes Jaunā Vertera ciešanas, jaunekļi romāna iespaidā bija gatavi darīt sev galu, vai līdzīgu atbildību nederētu uzņemties visiem prozaiķiem?

Tad tu par savām mīļākajām grāmatām nerunā tādās kategorijās kā «mani sadragāja», «mani satrieca» un tamlīdzīgi?

Nē, man nepatīk, ka mani sadragā. Varbūt ir kas tāds bijis jaunībā, pubertātes vecumā, kad naktī tika izrauts cauri Dikensa Dombijs un dēls un finālā, saulei austot, lietas asaras. Bet turpmāk bez pārmērībām.

Kultūras ministre ir teikusi, ka centīsies pierādīt kultūras ekonomisku kapacitāti. Vai kultūru var šādi «nosvērt»?

Par kultūru un vērtībām nevar vienādi runāt ar visiem. Un kultūras cilvēks pašsaprotami prot lietot gandrīz visus saziņas kodus. Šajā gadījumā, cik saprotu, nepieciešams saprasties ar tiem, kas «tur valsts maku». Ar bērnu jau arī mēs runājam tā, lai viņš saprot, ko tu saki. Nedomāju, ka kultūra no šādi ievirzītas sarunas ko zaudēs: skaidrs, ka kultūrai arī ir budžets, tātad par to var runāt arī fiskālā izteiksmē. Nekur nepazūd saprašana, ka kultūra, tās kopšana ir cilvēka eksistences pamats. Nokrati no sevis visu kultūru, un nevarēsi ne runāt, ne domāt, ne turēt sevi kārtībā, ne dibināt attiecības, būsi paralizēts, ieaudzis netīrumos un nezālēs. Un, protams, kultūra plašākā nozīmē ir varmācīgi (nepavisam ne tevis paša izgudroti) noteikumi, kas jāievēro, kuros cilvēks tiek ielauzīts, lai viņš pats būtu priecīgs. Kā profesionāls basketbolists, kam spēles noteikumi jau asinīs un kas spēlēdams jūtas tik brīvs kā nekad. Bet ja gribi būt pilnīgi brīvs, rēķinies ar smagu atbildības nastu, tostarp – droši vien tev nāksies izdomāt pašam savus noteikumus.

Ieva Kolmane:

Absolvējusi LU Filosofijas fakultāti (1994. g.), doktora grāda kandidāte

No 2010. g. biedrības Karogs valdes priekšsēdētāja

2005 – 2011. g. Latvijas Rakstnieku savienības priekšsēdētāja

2003 – 2010 .g. literatūras mēnešraksta Karogs galvenā redaktore

2001 – 2009 . g. LU Praktiskās filosofijas katedras lektore

2002 – 2003. g. literatūras mēnešraksta Karogs kritikas nodaļas redaktore

1994 – 2003. g. Rīgas Doma kora skolas pasniedzēja

Kopš 1992. g. tulkotāja no angļu un krievu valodām, literatūrkritiķe

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja