Latviešu tauta allaž dzīvojusi saskaņā ar dabas ritmiem. Daba vienmēr pārsteidz un negarlaiko. Tā ir skaista, visuvarena un bezkaislīga – dod un ņem, kad tai labpatīk. Dabā koki ir mūsu skolotāji, tie nevar izraut saknes un aiziet, kur tiem labāk, koks piemērojas. Tā nu priede pie jūras, purvā vai mežā ir pavisam atšķirīgas. Agnesei ir jautāts, kāpēc uz viņas attēlotās, izpunktotās lieplapas ir dažādi izaugumi – vai tas ko nozīmē. Nav viegli atbildēt uz šo jautājumu, jo radīšanas procesā zīmējums veidojas un stingri to kontrolēt nav vajadzības. Māksliniece lapu dzīslas uztver kā artērijas cilvēka rokās. Izaugumus, caurumus kā rētas, brūces un dzīves laikā iegūtās smieklu krunciņas.
Mākslinieks Jānis Spalviņš par Agnesi saka: ”Zīmējums kā mākslinieciskās izpausmes tehnika autorei ir tuva un svarīga. Viņa to ir izkopusi līdz perfekcijai, attīstījusi savu rokrakstu, sasniedzot vērā ņemamus rezultātus. Spēja pārvaldīt zīmējumu, izprast un izmantot grafīta specifiku māksliniecei ir nodrošinājusi kvalitatīvu rezultātu šajos darbos. Agnese ir iedziļinājusies un izpētījusi liepas koka un citu augu augšanas procesu ne tikai dabiskā vidē, bet arī savā pilsētā – Liepājā. Liepas koka augšanas izmaiņas dažādos gada laikos industriālā vidē. Koka lapu struktūras, grafiskās nianses, vizuālās variācijas un bezgalīgā faktūru daudzpusība ir jauns iedvesmas avots nākošiem zīmējumu cikliem."