Edītes Pauls-Vīgnere ir zīmīga un spoža parādība Latvijas vizuālās mākslas hrestomātijā. Šodienas kontekstā, kur tekstilmāksla atkal atgriežas uzmanības fokusā, Edītes bezrobežu radošums un viņas roku māka radīt enerģētiski uzlādētus, daudzslāņainus objektus un tēlus apliecina viņas izcilības statusu. Pēc savas nozīmības viņa ir salīdzināma ar kādu citu mākslinieci no Austrumeiropas – polieti Magdalēnu Abakanoviču, kuras izstādi, kā Edīte atminas, viņa skrējusi skatīties Aizrobežu mākslas muzejā Rīgā un par kuru sajūsminās šodienas Eiropas mākslas aprindas.
Edīte turpina radoši strādāt joprojām – viņas kādreiz gigantiskie formāti sublimējušies koncentrētākos apjomos. Šodien viņa vairs nesēžas tēva izgatavotajās gigantiskajās stellēs, kuras tika radītas ar mērķi netrokšņot, neklabēt – lai Edīte procesā var klausīties mūziku. Tagad viņa naktis pavada pie galda, kas mantots no mātes – līmējot, šujot, stiprinot, lokot... galds apkrauts ar pērlītēm, stikliņiem, mežģīnēm, lupatiņām, konfekšu papīriņiem.... ar teju neiedomājamiem priekšmetiem un niekiem. Īstens mazas meitenes sapņu rotaļu laukums. «Tikai nemetiet ārā papīriņus,» viņa mums saka, kad cienājamies ar konfektēm. Viņa joprojām ir azartiska, dzirksteļojoša un mieru smeļas klausoties sūfiju mūziku un vērojot ekrānā virpuļojošos dervišus. Vecums rotaļājas, smaidot saka Edīte un izstādes nosaukums ir viņas ideja, jo visprecīzāk iemieso sajūtu, ar kuru viņa šobrīd dzīvo.
Izstādes izejas punkts ir vēlme atklāt Edītes Pauls-Vīgneres mazāk zināmo šķautni. Aizvest prom no tā Edītes mākslinieciskā naratīva, kur darbojas populārie tēli, kas daudziem tik pazīstami kopš bērnības, jaunības. Ekspozīcija Ola Foundation divos stāvos daļēji turpina Edītes personālizstāžu kontekstā tik pazīstamo un ierasto retrospektīvu elementu, sniedzot iespēju skatīt trīs viņas senākos darbus – Invāzija, Tropi un Apokalipse, taču mošķi, čūskas un taureņi, kas izspraucas tālu ārpus divdimensionālās plaknes, neļaujot tieši un skaidri definēties, balansējot uz šķautnes starp cilni, gobelēnu, asamblāžu un objektu, iespējams, nav tas, ar ko asociējas ierastā Edīte.
«Mani darbi nav nekas cits kā vien mani pārdzīvojumi.» Un tie var būt ceļojuma piezīmes, emocionālo pacēlumu mirkļi, sociālpolitiski notikumi un arī bēdas. Dēla Paula Vīgnera, saukta arī par Uli, aiziešana mūžībā bijis smags sitiens. Tieši viņam Edīte esot vaicājusi padomu, kad gribējies parunāties par savu darbu, un pamanījusi, cik vērtīgas ir izteiktās piezīmes. Viņš mācījās mūziku, taču Edītes mudināts pievērsās asamblāžu radīšanai, kurā integrēja vēl kādu no savām kaislībām – radio mikroshēmas.
Vecums rotaļājas arhitektoniski veidota kā izstāde divos līmeņos, kur katrā stāvā skatītājs iekļūst serdē – starp Edītes darbiem, ko ieskauj čaula – tas, kas noticis un notiek ap viņu. Ja vēsturisko darbu čaula ir Jāņa Kreicberga 1978. gadā uzņemtās fotogrāfijas – Edīte, maģiski raganiska, auž, gludina, krāso dziju kā īstens viesulis, tad šodienas darbu čaula ir Paula Vīgnera asamblāžas – tās visu laiku ir kopā ar viņu jūgendiskajā dzīvoklī ar vīna krāsas sienām, kur vienā no istabām Edīte caurām naktīm sēž pie apaļa galda un rada savu sajūtu nospiedumus. Nekad nezvaniet viņai pirms trijiem pēcpusdienā. Viņai patīk tumsa un nakts. Piesātinātais klusums, kurā nav lieku trokšņu.
***
Izstādes kuratores Daiga Rudzāte un Una Meistere.