Kā norāda izstādes kuratore, krāsa ir tā, kas mākslinieku glezniecībā patiešām interesēja - krāsa kā viela, materiāls, zaigojums, tonis, intensitāte, zināma ekspresija un enerģija. Vizuļa darbos krāsa darbojas kā patiesības vēstītāja, kā parādība, kas piesaka neesošu telpu, maina laika plūduma ierasto ritmu un iesaka atklāsmes par dvēseles dzīlēs meklējamo – mēs esam tikai daļa no dabas burvības, un tā ir ar mums pat tad, kad to nesaprotam, nejūtam un nemanām. Savukārt, gaisma ir klātesoša un apņem katru Vizuļa darbu kā dūmaka, kas apspīd pati sevi, kā skaņa, kas nedzirdama, bet ievibrē prāta un dvēseles šūnās.
Vilis Vizulis savā atstātajā radošajā mantojumā mudina pētīt glezniecību kā dabas pasauli un dabas sastāvdaļu, aicina sargāt to, kas vēl nosargājams un nedzīvajam piešķir dzīvību. Tāpat, kā mākslinieks plaknē jauca robežas starp kompozīciju, krāsu un gaismu, tā viņa enerģija, spēks un drosme dod ticību, ka ikkatram jāsaglabā sava patība, individualitāte, krāsa un gaisma.