«Kas Tu biji, Anna Bērziņa?» – tas ir ļoti vienkāršs, bet tostarp ļoti sarežģīts jautājums. Anna Elizabete Ērika Bērziņa bija latviešu dzejnieka Aleksandra Čaka sieva – sabiedriska, saimnieciska, laba sarunu biedrene un atraktīva sieviete. Laikā, kad A. Bērziņas un A. Čaka mīlestība bija kā nebeidzami svētki, dzejnieks rakstīja:
Tavām krūtīm bij pūpolu maigums,
Slavas lepnums un zaigojums sārts.
Un ar elpu es pārcirtu laiku,
Lai tās varētu ilgāk es skart. (A. Čaks. Anniņai)
1930. gados Anna Ērika Elizabete Bērziņa ar pseidonīmu Anita Bērziņa laikrakstā Jaunākās Ziņas publicēja vairākus savus dzejoļus. 1944. gada oktobrī Anna kopā ar darba kolēģiem un medicīnas personālu ar ešelonu, kas veda ievainotos karavīrus, virsniekus un viņu ģimenes, devās prom no Latvijas. A. Čakam bija rezervēta vieta vilcienā, bet viņš palika Latvijā. Aizbraukšanai notiekot lielā steigā, A. Bērziņa nepaguva paņemt līdzi savas dienasgrāmatas, fotoalbumu un rokdarbus. Padomju Latvijas presē informācija par A. Bērziņu neparādījās un ilgu laiku viņa tika izslēgta no A. Čaka biogrāfijas, vadot klusu dzīvi Detroitā, Amerikas Savienotajās Valstīs.
Visas Annas Ērikas Elizabetes Bērziņas Latvijā atstātās privātās mantas glabājas A. Čaka muzeja krājumā, daļu no kurām varēs aplūkot arī izstādē.