Nedaudz vēstures – festivāls tika aizsākts pērn kā mazliet utopisku ideālu iedvesmota kampaņa ar vēlmi apvienot visus Rīgā notiekošos kinofestivālus zem vienotas cepures, lai godam sagaidītu un aizvadītu Eiropas Kinoakadēmijas balvas pasniegšanas ceremoniju un varbūt arī radītu pamatu spēcīgam, profesionālam forumam.
Viss tika aizvadīts gods godam, taču tieši šis gads jaunajam festivālam ir īpaši būtisks. Jau bez kampaņas un utopiju piegaršas, bez uzstādījuma apvienot neapvienojamo Rīgas Starptautiskajam kinofestivālam ir jāpierāda varēšana un potenciāls.
Pagaidām festivāla programma rada labu iespaidu. Uz Rīgu atvizinātas skaļākās, lielāko rezonansi izraisījušās pasaules galvenā – Kannu – festivāla konkursa skates filmas, taču programmā ir arī daudz darbu, kuri apliecina, ka festivāla veidotāji negrasās aprobežoties ar braukšanu pa gludāko ceļu (proti, Kannu hitu atrādīšanu), bet meklē arī savas takas. Tās, kuras festivālu nākotnē varētu padarīt par starptautisku parādību. Konkurence gan ir mežonīga – pat Baltijā, kur ar A klases statusu dižojas Tallinas Starptautiskais festivāls Black Nights. Svarīgi, ka Rīgas Starptautiskais kinofestivāls pirmo reizi piedāvā konkursa programmu, tajā piedalās Baltijas jūras reģiona filmas, to vidū ir daža laba odziņa – piemēram, lietuviešu grāvējs Sangailes vasara.
Taču skatītāju vairāk par festivālu konkurenci – gan lokālā, gan starptautiskā mērogā – parasti interesē filmas, kuras demonstrē konkrētais festivāls. Šeit daži no Riga IFF programmas trumpjiem.
Nežēlīgā apsēstību ilustrācija
Baisās pasakas/Tale of Tales
Režisors Mateo Garrone (Itālija). 2015.
Lomās Selma Hajeka, Vensāns Kasels, Tobijs Džonss u. c.
Kinoteātrī Splendid Palace 18.X plkst. 21.30; 24.X plkst. 18.30
Filma, kas kļuva par vienu no Kannu festivāla konkursa programmas lielākajiem, provokatīvākajiem pārsteigumiem. To sagādāja itāļu režisors Mateo Garrone, kurš filmā sapulcinājis krāšņu aktieru ansambli – pamatā Lielbritānijas zvaigznes plus Holivudai piederīgo meksikāņu zvaigzni Selmu Hajeku. Filma uzņemta angļu valodā – tas ir apliecinājums režisora vēlmei padarīt to globālāku, veicināt darba starptautisko apriti. Nav jau tik daudz veidu, kā to izdarīt, – britu aktieri un angļu valoda būtībā ir teju vienīgais ceļš, kas ejams. Tomēr ne jau par itāļu režisora vēlmi filmēt angļu valodā kāds īpaši brīnījās, bet gan par viņa negaidīto pievēršanos pasakas žanram.
Līdz šim slavenākais Mateo Garrones darbs ir skarbā, teju naturālisma un dokumentālisma manierē veidotā drāma par Neapoles mafiju Gomorra (2008). Tālab arī filma Baisās pasakas/Tale of the Tales, kurā darbojas karalienes, karaļi, prinči un dažādi mošķi, nešķita iepriekšparedzama izvēle. Filmas nosaukuma latviskojums Baisās pasakas ir gana precīzs – šī nav filma visai ģimenei. Drīzāk nežēlīga un skaudra ilustrācija mūsu – patērētājsabiedrības – apsēstībām, kaislībām un mānijām, kaut ilustrācijai izmantoti tēli, kurus pazīstam no senām pasakām, arī senām filmām par karaļiem, princesēm un prinčiem.
Filmā savijas trīs sižeta līnijas. Pirmais stāsts vēstī par karalieni (Selma Hajieka), kura nespēj tikt pie bērna un ir gatava ziedot visu, lai to ieņemtu. Sieviete seko gaišreģa padomam, un viņai tas izdodas. Karaliene gardu muti notiesā milzīgu, asiņainu jūras briesmoņa sirdi. Tik vien, ka bērnu vienlaikus ieņem gan karaliene, gan kalpone, kura sirdi šmorējusi. Abi puikas ir līdzīgi kā divas ūdens lāses. Otrā sižeta līnija vēstī par miesisku baudu izlutinātu karali (lomā – franču sekssimbols Vensāns Kasels), kurš iemīlas skaistas balss īpašniecē, nenojaušot, ka tā nav jauna meitene, bet sagrabējusi večiņa. Trešā stāsta galvenie varoņi ir nīkulīgs karalītis (britu aktieris Tobijs Džonss), kurš aizkustinoši mīl mušas kāpuru un izaudzē to par milzīgu radījumu. Viņa jūtas pret mušu noteikti ir spēcīgākas nekā mīlestība pret meitu, tālab viņa tiek izprecināta klintīs mītošam briesmonim.
Mans favorīts ir sižets par karali erotomānu un viņa iekārotās večiņas – un viņas tikpat krunkainās māsas – izmisīgo cīņu par jaunības atgūšanu. Ko vērtas ir epizodes, kurās vecenīte uzlabo savu ķermeni, pievelk, piešuj, pielīmē, atmiekšķē, lai varētu būt karaļa kaisles cienīga! Kur gan vēl krāšņāks veltījums bailēm no novecošanas un visām tām manipulācijām, kuras sieviete ir gatava veikt ar savu ķermeni, lai atgūtu jaunību vai vismaz tās ilūziju. Baisās pasakas apvieno šķietami neapvienojamo – naivas, butaforiskas pasakas pasauli un varoņus, kuri kļuvuši par savu kaislību un fobiju vergiem.
Šausmu ikdienišķums
Saula dēls/Son of Saul
Režisors Lāslo Nemešs (Ungārija). 2015.
Lomās Gēza Rērigs, Levente Molnārs u. c.
Kinoteātrī Splendid Palace 19.X plkst. 18.30; 22.X plkst. 19.19
Filma, kas atklājusi jaunu režijas vārdu – ungāru Lāslo Nemešu – un šogad Kannu festivālā saņēmusi žūrijas Grand Prix un kinokritiķu asociācijas FIPRESCI balvu.
Šokējoša pieredze, virtuozs režisora un operatora darbs. Filma balansē uz rafinēta kinematogrāfiska eksperimenta un stindzinošas, šokējošas drāmas robežas. Galvenais varonis Sauls ir ieslodzītais Aušvicas nāves nometnē, kamera seko ikvienam viņa solim visā filmas gaitā. Saula dienaskārtībā ietilpst telpu uzkopšana – arī tās telpas, kurās ar metodisku precizitāti tiek iznīcināti viņam līdzīgie – ieslodzītie. Nāves mašinērijas rutīnu var tikai nojaust, filmā nav pašmērķīgu šoka efektu, tomēr šausmu ikdienišķums, nežēlības neprāts tajā ieguvis teju fiziskas klātesamības sajūtu. Sauls tai spītē, izvēloties savu misiju, – viņš dara visu, lai atbilstoši ebreju tradīcijām apglabātu kādu koncentrācijas nometnē noslaktētu zēnu.
Saula dēls ir viena no iespaidīgākajām filmām par holokaustu.
Murgi sanatorijā
Omārs/The Lobster
Režisors Jorgs Lantims (Grieķija). 2015.
Lomās Kolins Farels, Reičela Veisa, Lea Seidū, Žaklīna Abrahamsa u. c.
Kinoteātrī Splendid Palace 22.X plkst. 17; 25.X plkst. 21.30
Viens no savdabīgākajiem piedāvājumiem festivāla programmā – distopija jeb antiutopija, stāsts par tuvu nākotni un sabiedrību, kas ārkārtīgi rūpējas par demogrāfisko problemātiku un atražošanu. Filmas galvenais varonis (Kolins Farels) ir viens no sanatorijas viesiem, kuram noteiktā, ierobežotā laikā ir jāatrod sava otra pusīte. Pretējā gadījumā viņš, gluži kā daudzi citi sabiedrībai nevajadzīgi vientuļnieki, tiek pārvērsts par kādu dzīvnieku – tik vien tās izvēles brīvības kā iespēja izlemt, par kuru dzīvnieku. Kāpēc ne par omāru? Šīs norises tiek izspēlētas retrovidē, kas asociējas ar XX gadsimta 60. gadu dizaina kultūru, savukārt intonatīvi filmā mijas gan absurda, gan komisma, gan šoka elementi.
Grieķis Jorgs Lantims jau visai droši dēvējams par starptautisku Eiropas režijas zvaigzni – kā citādi viņam būtu izdevies uzņemt filmu ar Kolinu Farelu un Reičelu Veisu, turklāt angļu valodā.
Kaut arī Omārs nav viendabīga filma (tā salūst divās daļās, no kurām veiksmīgāka ir pirmā – dzīve dīvainajā sanatorijā, kas atgādina murgu par padomju bērnību un Orvela 1984 motīvu miksli), tā, visticamāk, paliks jūsu emocionālajā atmiņā daudz ilgāk nekā kāds viduvējs Holivudas produkts.
Omārs Kannās saņēma žūrijas balvu. Šis fakts nodrošina filmai tālus ceļus – no viena festivāla uz nākamo. Kaut Omāra aktieru zieds filmai var nodrošināt vietu arī kinoteātru ikdienas repertuārā. Cerams, arī Rīgā.