Līdz 31. oktobrim turpināsies Rīgas Starptautiskais kinofestivāls (Riga IFF). Tajā vēl var paspēt noskatīties ne vienu vien filmu, kas vēlāk kinoteātru repertuārā neparādīsies. Riga IFF piedāvā vairāk nekā 180 filmu 12 tematiskajās programmās. Viens no šā gada pamatuzstādījumiem bija vēlme akcentēt sieviešu režisoru veidotās filmas – protams, tā ir apzināta ieklausīšanās pasaules tendencēs, sākot no amerikāniskajām (skaļā #MeToo kustība) līdz eiropeiski institucionālajām. Piemēram, Zviedru filmu institūts, kas īsteno Zviedrijas politiku kino jomā un finansē filmu ražošanu, ir definējis politiku 50/50 – 2020. Zviedru filmu institūts ir izvirzījis mērķi jau 2020. gadā īstenot striktus kvotu principus finansējuma sadalē filmu ražošanā, nodrošinot zviedru režisorēm absolūtu līdzvērtību ar tradicionāli kino nozarē dominējošajiem vīriešiem. Šādu mērķi ir izvirzījusi arī Eiropas Komisijas organizācija, kopražojumu atbalsta fonds Eurimages, kura dalībniece ir arī Latvija.
Latvijā, kur, piemēram, simtgades filmu programmā princips 50/50 jau ir īstenots (bez skaļiem paziņojumiem un kaujas cirvju vicināšanas) un puse no 16 programmas filmu veidotājiem ir sievietes, kino feministes varētu arī kaismīgi neplosīties. Īsti nav iemesla, ja vien negribas plosīties personīgo ambīciju vārdā. Neesmu lokālā, dekoratīvā feminisma atbalstītāja, tālab aicinu piecu filmu programmu, kam ir dots nosaukums Popkorna Venera/Popcorn Venus (atsauce uz Mārdžorijas Rozenas grāmatu par sievietēm kino industrijā) un kam esmu ieteikusi vairākas filmas no kinovēstures, uztvert kā aicinājumu iepazīties vai atsaukt atmiņā būtisku režisoru – jā, sieviešu – darbus, kuri tapuši visdažādākajos laika posmos un kuru veidotāju vārdi ir iegājuši kinovēsturē.
Autsaidere Holivudā
Šodien, 25. oktobrī, programma Popkorna Venera tiek atklāta ar amerikāņu režisores Dorotijas Ārzneres filmu Līgava sarkanā/ The Bride Wore Red (1937). Dorotija Ārznere ir unikāla personība, kura darbojās Holivudā 30.–40. gados un bija teju vienīgā sieviete režisore, kurai uzticēja gan lielu budžetu, gan iespēju strādāt ar zvaigznēm. Līgava sarkanā ir 30. gadu uzlecošās zvaigznes Džoanas Krofordas lielais iznāciens, kurā viņa nospēlē autsaideri slēgtā aristokrātu sabiedrībā, dziedātāju no strādnieku aprindām, kura palīdz kādam bagātniekam izspēlēt joku: viņš uzdod vienkāršu skuķi par sabiedrības drāmu. Stilistiski filma atbilst klasiskās Holivudas principiem, žanriski tā ir melodrāma ar komēdijas elementiem, jēdzieniski tajā varam meklēt pašas Dorotijas Ārzneres biogrāfiskās atsauces – arī viņa, par spīti visam, bija autsaidere Holivudas sistēmā.
Piecu filmu izlasē, kura skaitliskās ierobežotības dēļ, protams, nevar pilnvērtīgi reprezentēt sieviešu režisoru devumu kinovēsturē, ir iespēja redzēt arī vienu no 70. gadu skandalozākajām filmām Nakts portjē/Il portiere di notte (1974), kuru uzņēmusi itāļu režisore Liliāna Kavāni. Nacistu koncentrācijas nometnes bijušās ieslodzītās un šīs nometnes virsnieka attiecību vēsture, tās psiholoģiskais un erotiskais uzšķērdums ar kino valodas līdzekļiem savulaik sacēla milzīgu traci filmas tematikas un Liliānas Kavāni režijas – skarbas, atklātas, pārdrošas – dēļ. Režisore apzināti lauza dažādus tabu un izaicināja, miksējot politiku un erotiku un ietiecoties aktieru Šarlotes Remplingas un Dērka Bogarda spēlēto varoņu psiholoģijas dzīlēs.
Fragmentēto ieskatu sieviešu veidotajās filmās papildina franču režisores Anjēzes Vardas impresionistiskā melodrāma Laime/Le bonheur (1965). Anjēze Varda sāka darboties kino 60. gados kopā ar franču jaunā viļņa domubiedriem. 2014. gadā Rīgā viņa saņēma Eiropas Kinoakadēmijas balvu par mūža ieguldījumu, pērn novembrī – ASV Kinoakadēmijas Oskaru par nopelniem kinomākslā. Latvijas kinoteātros nesen tika rādīta Anjēzes Vardas lieliskā, asprātīgā dokumentālā filma Sejas, ciemi/Visages, villages (2017), kas tika nominēta Oskaram.
Daudz radikālāk vienmēr ir strādājusi Anjēzes Vardas tautiete Klēra Denī, kura bieži un apzināti ietiecas vīriešu teritorijā, piemēram, Franču leģionā, kurā attīstās Klēras Denī filmas Labs darbs/Beau Travail (1999) sižets. Tā ir niansēta, līdz sāpīgumam skaista filma par mīlestību, iekāri un kaislībām vīriešu pasaulē. Jutekliskums šajā filmā dzimst no izsmalcinātas kino valodas – filmas vizualitātes, tēlainības, ritma. Tajā netiek ekspluatēta fiziska, grafiska seksualitāte, tā režisorei nav nepieciešama, jo teju katra filmas kadra kompozīcija sevī slēpj niansētu juteklību.
Trīs dienas maina dzīvi
Tuvojamies mūsdienām – programmā Popkorna Venera iekļauta arī savdabīgā austriešu režisores Barbaras Albertas filma Gaisma/Mademoiselle Paradis (2017). Tā ir patiesos notikumos balstīta drāma, kuras galvenā varone Marija Terēzija Paradī ir vājredzīga pianiste – brīnumbērns, kuras talants un vājredzība savstarpēji korelē. Filmā pārliecinoši attēlota XVIII gadsimta nogales Vīnes aristokrātiskā vide un varas hierarhija. Vēlos ieteikt vēl vismaz vienu sievietes uzņemtu filmu – talantīgās vācu režisores Emīlijas Atefas 3 dienas Kiberonā/3 Tage in Quiberon (2018), kas formāli ir piederīga citai Riga IFF programmai (Berlinale 2018 Riga). Melnbaltais, laikā un telpā apzināti fokusētais darbs stāsta par izcilās austriešu aktrises Romijas Šneideres trim mūža dienām, kuras aktrise ir atbraukusi pavadīt nomaļā kūrortā, lai atturētos no alkohola, sakārtotu nervus un atpūstos. Viss šajās trijās 1981. gada dienās izvēršas pilnīgi citādi, arī tāpēc, ka Romija Šneidere ir piekritusi sniegt interviju vācu žurnālam Stern. Intervijas un fotogrāfiju tapšanas gaita uzjunda Romijā Šneiderē zem trauslās mierīguma virskārtas dusošos dēmonus.
Filma tika pirmizrādīta Berlīnes kinofestivālā un pārsteidzošā kārtā palika bez balvām. Tomēr 3 dienas Kiberonā "reabilitējās", iegūstot septiņas prestižākās vācu kino balvas (German Film Awards), to vidū kā gada labākā filma. Tiem, kuri atceras Romijas Šneideres kinolomas un mākslinieces dramatisko dzīvesstāstu, šī filma noteikti ir jāredz. Tie, kuri nekad nav dzirdējuši par Romiju Šneideri un viņas lomām (Baseins, Ludvigs u. c.), sev atklās dramatisku raksturu, ko izcili nospēlē vācu aktrise Marija Beimere, un izsmalcinātu, izteiksmīgu filmu, kurā reflektēts arī par preses un zvaigžņu attiecībām un nežēlīgo ekspluatācijas aspektu, kas tām ir raksturīgs.
Slovēņu samts
Riga IFF programmā ir plašs piedāvājums arī ārpus sieviešu režisoru diskursa. Piemēram, piektdien, 26. oktobrī, KSunī sāksies programma BEAST – tā ir Austrumeiropas filmu sadaļa, kurā šogad ir iekļautas slovēņu filmas. Pat ja pasaulē populārākā slovēniete ir ASV prezidenta kundze Melānija Trampa, par slovēņu filmām Latvijā mēs zinām ļoti maz vai nemaz. Lūk, arī iemesls, lai atklātu jaunu kino valsti uz Eiropas kartes – tās jauda, filmu ražošanas apjomi un budžeti ir ļoti līdzīgi Latvijai. Rīgā viesosies vairāki slovēņu režisori, kuri stāstīs par savu darbu. Īpaša programmas intriga ir slovēņu režisora Pētera Brāca dokumentālā filma Zilais samts. Atskats, kas vēsta par Deivida Linča filmas Zilais samts/Blue Velvet (1986) tapšanu. Festivāla programma: rigaiff.lv