Vīrišķīgu, enerģisku seju, ražena auguma, platiem pleciem – tādu teātra un kino mākslas cienītāji pazīst aktieri Gunāru Cilinski. Ar šādiem un līdzīgiem epitetiem prese dāsni un visai vienveidīgi bārstījās jau kopš 50. gadu beigām, kad Latvijas kultūras telpā pirmoreiz parādījās jaunais skaistulis no Ogres mežsaimniecības tehnikuma. Pirmajos gados pievilcīgais izskats gulēja kā slogs uz jaunā aktiera platajiem pleciem, arī viņa pirmā kinoloma – visnotaļ pozitīvais tālbraucējs stūrmanis Jānis Stagars režisores Adas Neretnieces filmā Svešiniece ciemā (1958) – ir tāda smuka bildīte un nekas vairāk.
Varbūt var minēt, ka Gunāra Cilinska kā kinoaktiera "atdzīvināšanai" bija ne pieciešams vairāk dramatisma, emociju un spriedzes, nekā to piedāvāja tālaika "vidējā kinoprodukcija", varbūt viņam vajadzēja vairāk ekrāna laika, lai vispār iekustētos, – katrā ziņā fakts ir tas, ka pirmā patiešām ievērojamā Gunāra Cilinska parādīšanās uz kinoekrāniem ir latviešu karotājs internacionālists Žoržs 30. gadu Spānijas pilsoņu karā, galvenā vīriešu loma režisora Rostislava Gorjajeva spēlfilmā Noktirne (1966).
Šī filma vispār ir kā tāds stilistiski elegants ceļa stabiņš Latvijas kinovēsturē – kinoļaužu atmiņās tā ierakstīta kā ļoti sarežģīts, bet īpaša entuziasma piesātināts darbs, kurš pilnībā tika uzticēts Rīgas kinostudijas tālaika "jauniešiem", debitantiem dažādās profesionālajās pozīcijās. Tāpēc filma tika veidota ar īpašu degsmi un ideālismu, arī filmas galvenie varoņi ir jauni un idejas pārņemti cilvēki, kuru lielākās bažas ir – nepaspēt pirms nāves izdarīt kaut ko visai cilvēcei vērtīgu. Mīlestība, spriedze un nāve šajā melnbaltajā drāmā vienmēr turas cieši blakus, 30. gadu Spānijas un 40. gadu Francijas gaisotne radīta šarmanti un ticami, turklāt sarežģītie masu skati izmantoti jēgpilni un efektīvi, tāpēc Noktirne var būt ļoti daudzsološa iepazīšanās ar turpmāk tik jaudīgo un daudzveidīgo jauno aktieri.
Klasikas amplitūda
Ja blakus Noktirnei noliek hrestomātiskos Mērnieku laikus (1968), Kaspars Gaitiņš mazliet zaudē enerģiskajam Žoržam, tomēr tā nav aktiera, drīzāk brāļu Kaudzīšu vaina. Lienas iemīļotais Kaspars jau romānā ir visai blāvs un rezonējošs tēls bez enerģiskām izpausmēm, un režisors Voldemārs Pūce aktierim Cilinskim neko vairāk arī nav piedāvājis – tikai "tautiskā romantisma stilā risinātu Lienas un Kaspara mīlestības tēlojumu", kā savulaik rakstīja kinozinātniece Silvija Līce.
Pavisam atšķirīgi rīkojās temperamentīgais režisors Gunārs Piesis, kurš citā latvju literatūras klasikas ekranizācijā, filmā pēc Rūdolfa Blaumaņa noveles Nāves ēnā (1971), Gunāra Cilinska tēlotajam Birkenbaumam piešķīra vēl papildu ekrāna laiku – caur kalpa puiša atmiņām par mīļoto Mariju (lomā Olga Dreģe) filmā ienāk arī citi apstākļi, vasarīgs siena šķūnis un ziemas saulgriežu ķekatnieki, ne tikai vienmuļais ledus gabals. Kārlēna acīs būdams pat romantiskais varonis un apbrīnas objekts, Birkenbaums Gunāra Cilinska apvaldītajā tēlojumā slēpj dziļus ūdeņus.
Aktiera filmogrāfijas kontekstā ir aizraujoši, ka pēc šīm visai klasiski solīdajām literatūras varoņu lomām seko vēl viens literārais tēls – apbrīnojami un radikāli atšķirīgs. Patiesībā labāks apliecinājums aktiera talantam un daudzveidīgajām spējām nemaz nav iedomājams kā Rolanda Kalniņa filmā Ceplis (1972) skatāmais peļu slazdu fabrikants Miķelis Nagainis, ne velti kinovēsture to piemin kā vienu no spilgtākajām Gunāra Cilinska kinolomām. Liekas, komiskajam ķēmam ar lipīgi pieglaustajiem plānajiem matiņiem un cikelbārdiņu, glaimīgo balstiņu un ķiķinošajiem smiekliņiem nav pilnīgi nekāda sakara ar iepriekš redzētajiem Gunāra Cilinska varonīgajiem skaistuļiem, un aktiera drosme iezīmēt tik plašu savu spēju amplitūdu ir patiešām sajūsmas vērta – īpaši farsa stilistikā risinātā aina smiltīs pie nepārdoto peļu slazdu krāvumiem. Jāpiemin, ka tieši no Miķeļa Nagaiņa nāk nu jau sirsnīgi folklorizējies šīs filmas teiciens: "Direktoriņš… rīkotājiņš… Mērkaķis tāds!"
Izejas punkts
Protams, pēc Cepļa Gunārs Cilinskis atgriezās pie staltu, skaistu un atturīgu vīriešu lomām, kur tad viņš citur būtu licies, un dažādos kontekstos daudzkārt aprakstītā Ezera sonāte (1976) ir tam spilgts un nu jau diezgan nodrillēts piemērs. Tomēr Gunāra Cilinska radošā mūža kontekstā šī filma ir svarīga arī kā pagrieziena punkts, un šķiet zīmīgi, ka savu profesionālo pārtapšanu par kinorežisoru Gunārs Cilinskis iezīmē ar kaislīgu, kaut arī slāpētu melodrāmu – izrādās, tieši melodrāmas žanrs šim lielajam un stiprajam vīram bijis vistuvākais. No tā viņš savos kinorežijas gados vienmēr mazliet tā kā kautrējās un intervijās taisnojās – arī par filmu Agrā rūsa (1979), kas jau patiesībā "tāds saistošs bulvāra romāniņš vien ir". Tomēr, apzīmogojot filmas pieteikumu ar padomju kinoražošanai nepieciešamajiem solījumiem, ka tā būs "nežēlīga patiesība par dzīvi buržuāziskajā sabiedrībā", režisors Cilinskis mierīgi varēja filmēt to, kas pašu interesē visvairāk, piešķirot arī aktierim Cilinskim pirmo tik izteikti negatīvo lomu – aukstasinīgo intrigantu prokuroru Straujupu.
Interesanti savrups darbs Gunāra Cilinska kinolomu sarakstā ir režisora Ērika Lāča filma Vilkatis Toms (1983), kas uzņemta pēc rakstnieka Jāņa Mauliņa vēsturiskā romāna. Notikumi risinās XVII gadsimtā, Gunārs Cilinskis tēlo titullomu – drosmīgo un godīgo, bet izdzīvošanas vajadzībām viltīgo latviešu zemnieku Tomu, kurš izliekas par vilkati un draudzējas ar vilkiem, biedējot un cerot uzvarēt kungus. Filmas uzņemšanas laikā Jānis Mauliņš gan esot teicis, ka Gunāram Cilinskim ir pārāk inteliģenta seja, lai tēlotu notramdītu un mežā iedzītu zemnieku, bet ar laika distanci šādi uztraukumi šķiet lieki – skatītājs tik un tā redz kadrā aktieri Gunāru Cilinski, nevis zemnieku Tomu.
Tīrā mīlestībā
Par skaistu, emocionālu un mazliet skumju punktu režisora un aktiera Gunāra Cilinska filmogrāfijā var uzskatīt divsēriju filmu Vilkaču mantiniece (1990) pēc Ilonas Leimanes romāna. (1991. gadā režisors Gunārs Cilinskis gan vēl uzņēma filmu Indrāni, bet tā vairāk uzskatāma par lēmumu iemūžināt izcilus aktierdarbus un veltījumu aktrisei Veltai Līnei kā Indrānu mātei, jo visai tieši uz ekrāna pārcelts Nacionālā teātra iestudējums Mihaila Kublinska režijā, filmēšanas laukumu ierīkojot Brīvdabas muzejā.)
Būtībā ar šo stāstu kinorežisors Gunārs Cilinskis atgriežas turpat, kur sācis, – melodrāmā, kur kaislības sit vēl augstāku vilni nekā Ezera sonātē, tikai Vilkaču mantinieci turklāt apstaro atmodas gaisma, ilgas un ideāli. Trimdā mirušās rakstnieces un dzejnieces Ilonas Leimanes romāns tikai līdz ar atmodu kļuva pieejams Latvijā, un Gunārs Cilinskis to uztvēra kā īsti latvisku darbu, kas rāda – "aiz mūsu ziemeļnieciskā vēsuma dvēseles dziļumos jaušama stipra, atdevīga sirds, kas spēj uzplaukt noturīgā, tīrā mīlestībā". Tas tikpat labi varētu būt teikts par paša Gunāra Cilinska kādreizējiem kinotēliem, kas spēlēti jaunībā, bet tagad šajā "Romeo un Džuljetas ziemeļu variantā" viņš sev piešķīra traģisko vecā Dievlodziņa lomu – sirmo un paštaisno patriarhu, kurš ietiepīgi turas pie vecās kārtības, kamēr tā sabrūk liesmās.
Varbūt režisors tā mēģināja norakstīt nost un sadedzināt pats savas bažas, kas viņu māca, laikiem mainoties, – Gunārs Cilinskis pats nezināja, un mēs neviens nezinām, kā būtu veidojusies viņa kinodzīve 90. gados un pēc tam. Toties tik daudz mēs zinām un nu jau arī filmās varam pārliecināties – arī līdz 90. gadiem aktieris un režisors Gunārs Cilinskis bija paveicis tik daudz vērtīga, ka "vīrišķīga seja un plati pleci" nepavisam vairs nav svarīgākie epiteti šīs leģendārās personības apzīmēšanai.