Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā +5 °C
Daļēji apmācies
Trešdiena, 27. novembris
Lauris, Norberts

Urobora efekts. Saruna ar filmas Oda režisoru Ernestu Cerbuli

31. janvārī kinoteātrī Forum Cinemas pirmizrādi piedzīvoja ekstrēmo slēpotāju apvienības Skilluminati jaunākā filma Oda.

Pēc sešu gadu pārtraukuma slēpošanas filmu veidotāju komanda atgriežas ar jaunu, īpaši dinamisku un asu sajūtu pilnu stāstu. Sižetā dominē divas galvenās darbības vietas. Viena ir telpa, kurā mitinās filmas galvenais varonis, kura pārdomu procesos par un ap slēpošanu un tās apstākļiem lielākoties balstās filmas naratīvs, bet otra – "partizānu kino" manierē uzņemtas epizodes vairāk nekā 50 dažādās lokācijās Latvijā un Igaunijā.

Lai uzzinātu vairāk par izaicinājumiem un stereotipiem, ar kuriem nākas saskarties ekstrēmajiem slēpotājiem pilsētvidē, īsi pirms pirmizrādes dienas KDi tikās ar režisoru Ernestu Cerbuli Tallinas kvartālā, kur pilnā sparā notika gatavošanās pirmizrādes svinībām. Sarunā režisors dalās ar apzinātiem un neapzinātiem līkločiem, kas aizveduši līdz jaunākās filmas Oda nonākšanai uz lielajiem ekrāniem, un filmu kā mūžīgu ciklisku atskatīšanos uz sevi.

 

Skilluminati. Pastāsti, kas jūs esat un kā radāties?

Par Skilluminati pirmsākumiem uzskatu mūsu pirmo filmu Manifesto (2012). Jāsaprot, ka šodien jebkurš var uztaisīt atskatu, kā ar draugiem braukājas pa kalnu Alpos vai Žagarkalnā. Bet brīdis, kad sākām nodarboties ar to nopietni, sākām domāt par ekipējumu, kadrējumiem, par to, kā viss tiks uzbūvēts, tas bija sākums – 2011. gads. Tad arī radās Skilluminati. Ar ko nodarbojamies šodien – mēs esam bezpeļņas organizācija un mūsu pamatuzdevums ir popularizēt frīstaila slēpošanu Latvijā. Mums ir bērnu un jauniešu treniņu skola, mēs organizējam arī sacensības sadarbībā ar Latvijas Slēpošanas federāciju un taisām filmas. Oda ir mūsu trešā filma. Ja sacensības paredzētas mazam lokam – lielākoties tiem, kas tajā jau ir iekšā, –  tad, lai vairāk piesaistītu cilvēkus, ir jādarbojas uz ārpusi. Tas ir tas, ko varam panākt ar filmām.

Kā aizsākās ekstrēmās slēpošanas kultūra Latvijā un kāda ir Latvijas slēpošanas scēna šobrīd?

Līdzīgi kā varētu teikt arī par citām subkultūrām – viss sākas ar pāris indivīdiem, kuri sāk nodarboties ar kaut ko savu. Agrāk vai vēlāk rodas kaut kas, kas pamudina attīstīties. Slēpošanā tas var būt kāds veikals, kas sāk sportistus atbalstīt, vai kādas sacensības, līdz ko šajā lokā ir pietiekami daudz cilvēku, lai tās varētu tikt organizētas. Mēs jau neesam pirmā paaudze frīstaila slēpošanā. Pirms tam bija vēl citi, bet gandrīz visi no viņiem (kuri nu ir savos četrdesmit) tagad no šī distancējas. Vienu brīdi nekas nenotika, tāpēc mums viss bija jāsāk no jauna. Nebija tā, ka mēs pārņēmām kaut ko. Taču šobrīd, kad mēs organizējam sacensības un uzņemam filmas, tas pamudina jauniešus lekt šajā visā iekšā. Agrāk tā nebija. Tādā ziņā tagad ir ļoti ērti.

Kā attīstījāt ideju uzņemt filmas par savu aizrautību slēpot pilsētas ielās?

Ar filmām viss sākās tā. Parādījās kamera – Canon 550D, kura nemaksāja tūkstošus, un vidusskolnieks varēja to atļauties. Ar to varēja filmēt full HD, kas toreiz bija ļoti labs un nebija plaši izmantots formāts. Mums bija divas tādas kameras, un pārējais bija atkarīgs no mums pašiem. Sākotnēji bijām kādi četri cilvēki un sākām filmēt Manifesto, kas apauga ar vēl jauniem cilvēkiem un palīgiem. Šo filmu mēs parādījām kinoteātrī K.Suns. Toreiz mums izdevās pārdot divus seansus pēc kārtas. Ja, protams, var teikt – pārdot, jo seansi bija par ziedojumiem. Mēs gaidījām, ka apskatīties filmu atnāks tikai draugi. Atnāca vairāk nekā divsimt cilvēku, visi pat netika iekšā. Tāpēc nācās izlūgties atļauju filmu izrādīt vēlreiz. Cilvēki sēdēja uz trepēm, gaidot, kad beigsies pirmais seanss, lai tiktu uz otro, – tajā vakarā mēs filmu izrādījām divos seansos pēc kārtas. Pēc pirmizrādes sākām aizdomāties – ja jau reiz ir pieprasījums un cilvēki grib to redzēt, tad tajā droši vien kaut kas ir. Sākumā dažreiz sanāk kaut ko izdarīt neapzinoties. Mēs to darījām sev, taču, kad tas jau rezonēja plašāk, radās apziņa, ka tam tomēr ir sava vērtība un varbūt vajag ar to nodarboties jau nopietnāk. Nākamais solis bija otrā filma Sklmnti (2013), kuras pirmizrāde bija Kanādā, kur arī ieguvām četras nominācijas un vienu balvu par labāko montāžu starptautiskajā slēpošanas filmu festivālā iF3 (International Freeski film festival). Mūsu filma bija nominēta līdzās tādām kompānijām kā Sherpas un Sweetgrass productions. Tas bija mirklis, kad sapratām, ka esam ļoti eksotiski ar savu padomju fonu, kur viss ir mazliet norūsējis, mazliet netīrs.

Iepriekšējie projekti ir bijušas dokumentālās filmas. Savukārt Oda ir savdabīgs žanru sajaukums. Tā savā ziņā balansē starp mākslas un dokumentālo kino, vai tā?

Balansē ir ļoti atbilstošs vārds. Ir pat tāds žanrs, ko sauc mountaineering jeb kalnu/alpīnisma filmas, jo vienkārši neierakstās ne zem kā cita. Šī žanra pionieris ir vācu režisors Arnolds Fanks. Viņš filmēja kalnu ainavas un paralēli iepina abstraktas epizodes – kur kalnu būdiņā vīrs kūpina pīpi, tad skatās tālumā un nākamajā kadrā viņš jau brauc lejā no kalna, un turpinās desmit un vairāk minūšu garas slēpošanas ainas. Vairāk nekā puse filmas kadru ir slēpošana. Grūti saprast, jo tur daļēji ir klātesošs dokumentālisms, daļēji nav, jo triki tomēr ir inscenēti. Iespējams, montāžas process ir tas, kas spēj materiālu padarīt vairāk vai mazāk dokumentālu. Mūsu filmā dokumentālisma iezīmes esam saglabājuši diezgan maz, jo pašu slēpošanu vairāk uzskatu par performanci. Taču pats stāsts tiek iznests caur vienu galveno tēlu, es pat teiktu – mistisku tēlu, kas ir tā mākslinieciskā puse. Un man sevišķi patīk, ka katrs var piedāvāt savu versiju tam, kas viņš ir.

Galvenajā lomā iejuties Valmieras drāmas teātra aktieris Pauls Iklāvs. Kā tika izvēlēts galvenās lomas atveidotājs?

Pauls Iklāvs Skilluminati ir jau kopš pašiem pirmsākumiem. Pa šo laiku viņš ir kļuvis arī par profesionālu aktieri. Tur pat netika daudz domāts.

Kā jau minēji, vēstījums tiek atklāts caur šo vienu varoni. Vai sanāk, ka tajā ir pa kripatiņai no katra no jums?

Jā, noteikti, lai gan sākumā galvenais tēls bija domāts kā cilvēks no malas. Paulam piemīt tāda kā transdimensionāla enerģija. Mēs viņam nodevām savas dziļākās sajūtas, un viņš bez ierunām tās atveido. Interesanti pieminēt, ka Pauls filmā nemaz nerunā. Aizkadra tekstu ir ierunājis Artūrs Tols.

Filma stāsta par izaicinājumiem un stereotipiem, ar kuriem, dzenoties pēc arvien jauniem piedzīvojumiem, jāsastopas ekstrēmajiem slēpotājiem. Par kādiem stereotipiem te ir runa?

Pirmais stereotips viennozīmīgi ir tas, ka pilsētvides slēpošana ir nelegāla, sabiedrība ir pret to, policija to nosoda un tamlīdzīgi. Taču tā pavisam nav. Tas ir nelegāli tikai tādā izpratnē, ja tu to tā vēlies pagriezt, jo likums neaizliedz atrasties publiskajā telpā. Kā piemēru varu minēt skeitbordu, kas piedzīvo augstāko punktu savā vēsturē. Tas šobrīd ir olimpiskais sporta veids tāpat kā frīstaila slēpošana. Konstrukcijas, kas tiek izmantotas trikiem olimpiskajās spēlēs, ir paņemtas no ielas. Ja aizdomājas, sanāk, ka, līdz ko to var pārdot, viss tiek aizmirsts, taču, kad tas ir pa īstam, tas pēkšņi kļūst nelegāli. Vairumam tas, ar ko mēs nodarbojamies, patīk, cilvēki vēlas ar mums fotografēties, cilvēki vēlas ar mums runāties. Tajā skaitā arī policisti, viņi arī ir tādi paši cilvēki kā mēs.

Otrs – tas ir bīstami. Visiem, kas ar šo sportu nodarbojas, ir neskaitāmi kaulu lūzumi un smadzeņu satricinājumi, īsāk sakot – mēs esam pārgalvīgi. Tā nebūt nav, protams, traumas ir, bet tās neatšķiras no tām, kas ir iegūstamas, nodarbojoties ar jebkuru sporta veidu. Lai izvairītos no traumām frīstaila slēpošanā, ir nepieciešama laba koordinācija, fiziskā sagatavotība un koncentrācija.

Trešais stereotips - ka frīstaila slēpošanai nav vērtības kino vidē. Uzturot stereotipu par trakulīgiem jauniešiem, kas mūk no policijas un šādu kino kā subkultūras saturu, kuru patērēs maza daļa konkrētā laika cilvēku un pēc tam to aizmirsīs.

Kas cilvēkiem liek rauties pēc asām sajūtām, kas ir tas dzinulis nodarboties ar ekstrēmo sportu?

Ja viss tiek izdarīts precīzi un nenobīstoties, tiek pārkāpta ļoti liela robeža par spīti visādiem negatīviem faktoriem – negribu, nav īstais noskaņojums, neuzticos saviem spēkiem un tamlīdzīgi. Tas lielākais dzinulis ir klikšķis – es to varu! Ekstrēmais sports ir arī ļoti labs veids, kā dzīvē iemācīties pieņemt lielus lēmums. Savukārt šobrīd ir tāds brīdis, kad mēdzam ļoti daudz pieprasīt no citiem, te nu ekstrēmais sports ļoti labi parāda, ka jāsāk ir ar sevi, un, pirms kritizē kādu, pamēģini izdarīt to pats!

Ko frīstaila slēpošana nozīmē jums pašiem?

Mēs ar Edvardu palūdzām katram uz lapiņām sarakstīt, ko katram nozīmē slēpošana. Lasot atbildes, nonācu pie interesantas atklāsmes –  tas ir viens un tas pats, ar ko mēs visi nodarbojamies, taču katram tas nozīmē kaut ko pilnīgi citu.

Izmantojot urbānās sporta vides slengu, kā tika meklēti “spoti”? Taču vispirms varbūt vari palīdzēt ar vārda “spots” latviskošanu?

Manuprāt, “spotam” ir jāpaliek kā “spotam”. Tas pat izklausās ļoti latvisks. Bet par meklēšanu. Sākotnēji mēs ļoti ietekmējāmies no tā, kas tiek darīts ārzemēs, – meklējām līdzīgas vietas, kādas bijām redzējuši kanādiešu un amerikāņu filmās. Te atkal nākas lietot svešvārdu – “baitot”, tas ir kā nokosties no kaut kā viena, nokosties no kā cita. Šis salīdzināšanas process ir neatņemama sastāvdaļa jebkuram, kas mācās kādu jaunu arodu. Taču vienā brīdī, kad saproti, ka esi ļoti tuvu tam, ko dara tie citi, pamazām sāc no tā abstrahēties.

Notvert sarežģītus trikus ar pirmo reizi operatoram pavisam noteikti ir bijis izaicinājums. Kāda bija operatora darba specifika, strādājot pie šī projekta? Vai triki tika rūpīgi izplānoti vai operatoram nācās pielāgoties improvizētiem momentiem?

Mūsu formātā operatora darbs ir ļoti precīzs. Tā māksla ir izvēlēties pareizos leņķus, neatkārtot tos un izvēlēties pareizās kustības triku tveršanai. Daži no mums, kas jau vairākus gadus ir bijuši klāt filmēšanā, ir jau iemācījušies pielāgoties kamerai. Katram ir sava vieta un tā netiek mainīta, jo, to mainot pastāv, risks, ka tajā brīdī notiks kaut kas, ko vairs nevarēs notvert.

Vai filmā strikti ieņēmi režisora pozīciju?

Nē. Ir tāds nerakstīts likums. Brīdī, kad sāc izrīkot citus, kritiski jāpaskatās – vai tu pats to spētu izdarīt. Tāpēc filmēšanas procesā ir jāizmēģina visas pozīcijas, tā atgādinot sev, cik tomēr ir grūts katrs pozīcijas darbs.

Kas, strādājot pie filmas, bija vislielākais izaicinājums?

Visgrūtākais bija scenārija izveide. Bija plānots, ka to rakstīs mans tuvs draugs, kurš diemžēl vairs nav uz šīs pasaules. Mēs daudz laika pavadījām, runājot par franču situacionistiem un franču jauno vilni. Mūs ļoti saistīja un aizrāva "partizānu kino" maniere, kur nav nepieciešami lieli filmēšanas laukumi, bet ar vienkāršāko pieeju var izvilkt tik daudz emociju.

Kāda filmas nosaukumam ir saikne ar sengrieķu dzeju?

Tieša.

Zināms, ka bieži vien filmas māksliniecisko paņēmienu un kinematogrāfisko izvēļu iespējas ierobežo finansējums. Jūs projektu finansējāt paši. Vai tā dēļ nācās no kaut kā atteikties?

Finansējumu es dalu divās daļās. Pirmā ir tehniskais nodrošinājums, kurā esam ieguldījuši visu, ko esam nopelnījuši ar iepriekšējo filmu un šo gadu laikā; mēs jau esam uzbūvējuši praktiski savu studiju. Taču otra puse ir mūsu katra paša enerģijas un laika ieguldījums darba procesā. Vai no kaut kā bija jāatsakās finansējuma dēļ – es nedomāju. Drīzāk bija jāatsakās veselā saprāta dēļ.

Vai tev ir bijusi kāda saskarsme ar kino pirms tam? Vai režija sniedz kādas īpašas emocijas – ir plāni attīstīties šajā lauciņā?

Vislielākā saskarsme bija studiju apmaiņas programmā Parīzē. Kur it kā studēju arhitektūru, taču kā galvenos kursus, lai tie tiktu pielīdzināti, sanāca izvēlēties – scenogrāfiju, akustiku un gaismas un filomediju. Tieši ar filomedijas kursa pasniedzēju mēs kļuvām par ļoti labiem draugiem. Viņš man lika skatīties daudz filmu, no kurām arī ļoti iedvesmojos, tajā skaitā Žana Lika Godāra Nicinājumu (1963) un Džima Džārmuša Kontroles robežas (2009), kas sevišķi iespiedās atmiņā. Viņš man teica: "Ja patiešām gribi kaut ko iemācīties noskaties to, to un to." Starp citu, arī tagad viņam sūtu Skilluminati filmas. Par nākotni – plāns darboties šajā lauciņā ir, un jau top arī viens darbs. Taču jāsaka, man vairāk interesē tieši scenogrāfija.

Filmā nav kalnu, kas ir nereti pirmā asociācija ar slēpošanu.

Atbildēšu ar mēmi, kuru izveidojām, – tā izsaka visu. Vienā pusē ir pastkartīte no Alpiem un otrā Emīls lec pāri Rīgas burtiem. (Skatīt attēlu galeriju)

Kā tikāt galā ar pilsētvidi un likumu ierobežojumiem? Iepriekšējā filmā bija redzama diezgan dramatiska saķeršanās ar apsargu, kurš pat draudēja ar ieroci.

Jā, daži starpgadījumi ar apsardzi bija, taču es gribētu teikt, ka tie filmā tomēr ir viegli dramatizēti. Dažas ainas ir arī paņemtas tieši no iepriekšējās filmas. Oda savā ziņā ir tās turpinājums, un tiem, kuri ir redzējuši Sklmnti varētu būt kaut kas vairāk, par ko padomāt.

Sniegs visnotaļ ir noteicošs faktors. Ja nāktos filmēt šoziem laikapstākļi filmai nebūtu diez ko pateicīgi, ko darījāt, kad nebija sniegs?

Tad mēs neko nefilmējam. 2014./2015. gada ziema bija līdzīga šai, ja nemaldos sniegs bija divas nedēļas decembrī un tad uzsniga atkal martā. Lielāko slēpošanas materiālu uzfilmējām 2015./2016. un 2016./2017. gada ziemas sezonā.

Ko tu vēlies, lai skatītājs, neskatoties uz to, vai aizraujas ar ekstrēmo sportu vai ne, paņem sev līdzi, izejot no kinozāles?

Es ļoti gribētu, lai cilvēki pārstāj dalīties grupās pēc izvēlēm. Īsti neredzu, kā mēs nākotnē varam dzīvot savā starpā, ja rodas domstarpības starp cilvēkiem tāpēc, ka viens izvēlas ēst gaļu, otrs izvēlas to neēst. Tā stereotipu siena vienmēr ir klātesoša. Tā tam nevajadzētu būt. Tāpat arī vēlos, lai jaunieši uz filmu vestu savus vecvecākus, jo tajā satiekas dažādu paaudžu stereotipi.  

Un kas ir tas, ko no šī projekta esi paņēmis tu pats?

Sākotnēji man bija vēlme filmas nosaukumā, "O" burta dizainā ietvert urobora simbolu – čūsku, kas ēd pati savu asti. Tādējādi apzīmējot filmu kā mūžīgu atskatīšanos uz sevi, kaut kādas pieredzes izlaišanu caur sevi. Šī filma bija attīrīšanās! Labākā terapija.

Filma skatāma vēl vienā papildseansā pirmdien, 3. februārī, plkst. 18.45 kinoteātrī Forum Cinemas. Turpmāk filmu plānots izrādīt arī Cēsīs, Valmierā, Liepājā, Kauņā, Viļņā, Tallinā, Tartu, Helsinkos, Hemsedālē, Sanktpēterburgā, Sočos un citur. Filma ir angļu valodā ar subtitriem latviešu valodā. Visi filmas ienākumi tiks ieguldīti Latvijas frīstaila slēpošanas attīstībā.

 

 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja