Jaunākai kinolietotāju paaudzei Mihalkovs ir "viens no" daudzo režisoru ordas, ja ne vispār nezināms. Tomēr, draudziņi, Mihalkovs nav vis "viens no". Un to pierāda kaut vai divarpus stundu ilgā drāma 12, kura, gan ar gada nokavēšanos, bet tiek rādīta kinoteātrī Rīga. Un labi, ka tā.Ņikitas apsēstība Uz to, ka filma 12 (kādu brīdi tā starptautiskajam tirgum tika anonsēta kā ASV kinoklasiķa Sidnija Lūmeta hrestomātiskās filmas Divpadsmit saniknoti vīri brīvs rimeiks, kas ļoti nosacīti atbilst patiesībai) ir īpašs gadījums, nenorāda vis dīvainā specbalva "par ansambli un humānismu", ko Mihalkova drāma saņēma Venēcijā 2007, vai nominācija Oskaram un, starp citu, nesliktie finanšu rādītāji ASV klubu kinosistēmā — peļņa astoņi miljoni. Mihalkovs burtiski kopš jaunības ir apsēsts ar šo sižetu — ar Redžinalda Rouza lugu Divpadsmit nikni vīri, kuru viņš iestudēja kā skatuves režijas diplomdarbu, beidzot Sčukina Teātra augstskolu — studiju un solīja kādreiz arī nofilmēt (lai gan PSRS atkusnis jau bija līdz padomju kinoteātriem atnesis arī Lūmeta šedevra kopiju). Var saprast, kādēļ jaunam padomju režisoram (toreiz, kad Ņikita to uzveda studentu teātrītī) tik pievilcīgs liekas sižets par (PSRS visai svešo) amerikāņu juridisko praksi — tiesas piesēdētāju sistēmu, kurā verdikts "vainīgsnevainīgs" par kāda cilvēka likteni ir atkarīgs no 12 cilvēku vienprātības un/vai spējas pie tādas nonākt, esot ieslēgtiem sapulču zālē. Tās, pirmkārt, ir fantastiskas iespējas aktieru beneficēm (un tagadējais 12 krievu best of the best kategorijas aktieru ansamblis patiešām ir izcilāks par izcilu, kamēr Lūmeta filmā atmiņā paliek vienīgi izcilais Henrija Fondas darbs). Trojas zirdziņš Otrkārt, Mihalkovs ar šo sižetu — kā 12 nobrieduši, šķietami nopietni veči ņem un lemj viena (uzmanību!) čečenu pusaudža likteni, kurš tiek apsūdzēts sava patēva — krievu armijas oficiera — noslepkavošanā mājas strīda laikā, — iegūst iespēju izteikties par visu, kas viņam, Krievijas patriotam, ir uz sirds gan kā pilsonim, gan cilvēkam. Joks ir tāds, ka Mihalkova filma ir kā Trojas zirdziņš — tā ir tik viltīgi saķīlēta, ka gandrīz jāriskē apgalvot, ka filma 12 apmierinās itin visas skatītāju grupas. Pirmkārt, režisors ar aktieriem lugas sižetu (ļoti, ļoti pārstrādātu) notur sprādzienbīstamā uzvilktībā un saprast, uz kuru pusi savos cilvēciskajos lēmumos, nolūkos un apsvērumos šīs "šķietami skaidrās" lietas izskatīšanā dosies katra no sociālajām maskām (TV producents, ebrejs, ukraiņu proletārietis, aktieris, farcovščiksciniķis, zinātnieksinteliģents, "bijušais oficieris", taksists...), kas pilda piesēdētāju funkcijas, ir faktiski neiespējami. Režisors Mihalkovs, kurš filmā uzņemas arī slēgtās sēdes vadītāja, neformālā līdera lomu, pamatīgi jauc kārtis un galvu skatītājiem. (Vispār šīs filmas sociālpolitiskais fons ir pats aizraujošākais filmas satura slānis — un tiem, kas nopietni interesējas par Krievijas "kinocara" Mihalkova pagaidām svaigākā darba nopietnu struktūranalīzi, iesaku sameklēt žurnāla Novij mir 2008.gada 1.numuru, kurā publicēts manas kursabiedrenes Nataļjas Sirivļas iznīcinošais un režisoru — hameleonu sociālajā liekulībā apsūdzošais pētījums par filmu.)Čekisti nemirst! Es rezumēšu vien vārdiem — šī ir virtuoza detektīvfilma par kāda nenotikuša nozieguma ambivalento dabu, kuru skatīties ir vienkārši aizraujoši. Plus filma, kas izcilā formā pierāda, cik viegli ir manipulēt ar skatītāju apziņu, jo sevišķi bīstama tāpēc, ka "manipulators" ir neapšaubāmi talantīgs cilvēks. Filma, kas jāredz, jo vispār jau viss, kas notiek tur, filmas 12 stāsta telpā, pilnībā attiecas uz Latviju un, teiksim tā, arī tās nepilnīgo tiesu sistēmu. Un, runājot par Krievijas — mātes impērisko ideoloģiju ar tās garīguma spekulācijām, — nu, jūs taču esat pieauguši cilvēki un paši sapratīsit, ko nozīmē teksts "čekisti bijušie nemēdz būt" un uz kuru tas attiecas. Turklāt man liekas, nē, esmu pārliecināts, ka filmā ir divi drošības iestāžu darbinieki. Tikai viens ir jēriņa ādā.
12
Virtuoza detektīvfilma par kāda nozieguma ambivalento dabu
Diez vai pret Krievijas vistitulētāko (divi Oskari, dažādu rangu balvas
Kannās, Venēcijā, Berlīnē utt.) režisoru Ņikitu Mihalkovu pie mums kāds
no pašreizējās aktīvo kinogājēju populācijas izjūt kaut ko līdzīgu
"svētajām trīsām", kādas, es domāju, tomēr juta tie, kam pāri 40 un
kuri reiz, nemaz ne tik sen, gluži kā krievu mužiki Ziemas pili
triecienā šturmēja nebūtībā aizlaistā dižā Rīgas centra kinoteātra
Palladium zāli, kad "pats Ņikita" tur Latvijai pirmizrādīja savu
Sibīrijas bārddzini (otru dārgāko filmu Krievijas vēsturē pēc
Bondarčuka eposa Karš un miers).
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.