“Arsenāla” favorīti. Normunda Naumaņa izvēle
Kinokritiķis Normunds Naumanis piedāvā šā gada “Arsenāla” favorītus.
Baltādainie/ White Material
Režisore Klēra Denī
Francija. 2009. 106 min
Lomās Izabella Ipēra, Kristofers Lambērs, Īzāks de Bankolē
Pēc lēruma eksotiskiem suvenīriem līdzīgo "koloniālo filmu" (salkanības apogejs – oskarotā Indoķīna ar Denēvu, arī līdzīgā Mīļākais) Āfrikā uzaugušās baltās francūzietes Klēras Denī filma, kurā viņa ciniski demonstrē melnādainos revolucionārus kā asinīm notašķījušos apokalipses eņģeļus, kas pēc kārtējā apvērsuma ieradušies iznīcināt "balto materiālu" – savus bālos vēsturiskos vergturus, liekas pārāk izaicinošs, pat pārāk politizēts un nekorekts žests.
Taču Izabellas Ipēras varones (kafijas plantācijas īpašniece un vienīgā, kura nolemj palikt savā senču īpašumā) spēja saglabāt stoicisku mieru haosa jūrā patiešām iedveš iracionālas šausmas, jo filmā netiek sniegti nekādi racionāli viņas rīcības argumenti. Savā ziņā Klēra Denī, līdzīgi kā savulaik skandalozā dokumentāliste Lenija Rīfenštāle, ir patiesi apsēsta ar Āfriku – šo melno kontinentu, drūmo pirmatnējo pērli – vienīgo vietu uz pasaules, kurā vēsture vēl nav beigusies. Un kopā ar bāli vasarraibumaino Ipēru viņa ir gatavas sevi ziedot kā "balto gaļu" uz mežonības altāra. Filma – pārsteigums, kas nesniedz banālu atbildi uz jautājumu, kādēļ vispār pasaulei bija vajadzīgs Kristus upuris. Ipēras varoni sauc Marija, ja kas.
Gargabalnieka vientulība/The Loneliness of the Long Distance Runner
Režisors Tonijs Ričardsons
Anglija. 1962. 104 min
Lomās Maikls Redgreivs, Toms Kortnijs
Britu "jauno dusmīgo" paaudzes (50.–60. gadu kultūra) ietekmīgākais pārstāvis kinematogrāfā Tonijs Ričardsons (starp citu, Vanesas Redgreivas biseksuālais vīrs un divu meitu aktrišu Natašas un Džolijas tēvs, kurš 1991. gadā mira ar AIDS) ekranizējis stāstu par puisi no sociāli nelabvēlīgas vides (filmas galvenais varonis Kolins ir zaglēns, kuram ir sportista talants un kurš tiek palaists "brīvībā" – skriet ārpus kolonijas teritorijas), taču filma absolūti nav sociāli politisks izteikums par proletāriešu dzīvi aristokrātisko buržuju kontrolētajā Anglijā. Protams, būdams "moderns" kreiss mākslinieks, Ričardsons simpatizē vienkāršās tautas pārstāvjiem, taču acīmredzami arī tas, ka režisoru interesē ikviens sarežģīts cilvēks – un kāpēc lai tas nebūtu šķietami neglītais, kārtīgā, likumpaklausīgā vairākuma izstumtais dīvainais autsaiders Kolins? Filmas nenovecojošais paradokss jeb maģija slēpjas formā, kādā Ričardsons "iemīlina" skatītāju Kolinā, un, ko tur slēpt, tā ir erotiska pieredze. Visu filmas stāstu režisors filmē kā džeza improvizāciju – ar lielisku mūziku, ar savādiem kameras raksursiem. Ļoti jutekliska filma… par sportu un momentu, kad izmocītajā miesā pamostas skaists gars. Nomaļu poēzijas esence. Skice par sistēmas mūžīgo varmācību pret personīgo brīvību. Un ļoti skaista melnbalta filma.
Iedomātās mīlestības/Les Amours Imaginaires
Režisors Ksavjē Dolans
Kanāda. 2010. 110 min
Būšu piesardzīgs, rekomendējot jums XXI gadsimta kinoelites (stāvovācijas Kannās, Toronto, Venēcijā un Roterdamā) pirmo oficiāli nosaukto brīnumbērnu – kaprīzu, manierīgu, lecīgu, dikti gudru kanādiešu puisēnu, vārdā Ksavjē Dolans. Viņam ir tikai 21 gads, bet šis glītais jauneklis ar savām provokatīvajām, teatrāli estetizētajām filmām ? la autobiogrāfijām (ar kliedzošiem nosaukumiem, piemēram, Es nogalināju savu māti, Vienalga – Lorāns), kas obligāti apspēlē jauna vīrieša seksualitāti (visbiežāk tā izpaužas kā neizlēmība, ar ko pārgulēt – ar puisi vai meiteni) un tās raisītās psihopātijas un neirozes, ir kļuvis par Ziemeļamerikas "otru Ozonu" – līdzīgi pirms gadiem piecpadsmit francūzis enfant terrible Fransuā Ozons kļuva par festivālu publikas mīlulīti un līdzīgi ar "kinematogrāfiskām provokācijām" lika tvīkt dažādu paaudžu kritiķēm un kritiķiem, kā arī citiem estētiem. Katrā ziņā formas stilists Dolans ir izcils, un pašam sevi filmēt viņam dikti patīk. Iedomātajās mīlestībās Dolana varonis un viņa draudzene nodosies kaislībām ar patiešām eņģeliska paskata blondu puisi, kurš, gluži kā Svešinieks Baseinā, uzrodas no zila gaisa un pazūd analogi. Vārds "zils" te ir domāts visās nozīmēs. Es šāda veida filmas sauktu par tehnomanierismu, bet, jāatzīst, Dolans ir talantīgs un līdz ar to Arsenālā kļūs par garšīgo zemenīti.
Ieiet tukšumā/ Enter the Void
Režisors Gaspārs Noē
Francija. 2010. 163 min
Totāla šībera aizbraukšana garantēta! Sadistiski izsmalcinātais psihedēliskā kinematogrāfa eksperimentētājs Gaspārs Noē savā jaunajā filmā Ieiet tukšumā pārtrumpo pats sevi – jau Neiespējamajā/Irresistable viņš varmācīgi iedarbojās uz skatītāju, tinot filmu (darbību) no beigām uz sākumu un liekot vērot, kā astoņas minūtes perverss kroplis brutāli izvaro frankoitālisko daiļavu Moniku Belluči, tagad puisis Noē, kurš turklāt ir apmāts formālais perfekcionists, demonstrē filmu no "atdalītas" apziņas stāvokļa skatpunkta. Burtiskā nozīmē, jo filmas – narkotiskā tripa galvenais varonis tiek nejauši nošauts Tokijas bāra Tukšums/Void tualetē, un par galveno varoni kļūst viņa dvēsele, kas lidinās virs neprātīgās Tokijas vēl neprātīgākajiem kaktiem, lai visiem spēkiem izpildītu sava "īpašnieka" bērnībā mazajai māšelei doto solījumu – es tevi nekad nepametīšu! Atzīšos, pirmo reizi kino redzēju tik pārliecinošu un vienlaikus savā ambiciozitātē tik tracinošu mēģinājumu nofilmēt kaut ko no nemateriālas substances (pieņemsim, dvēseles) skata leņķa. Noē tik nekaunīgi iedarbojas un manipulē ar cilvēka receptoro nervu sistēmu, ka taisni jābrīnās, kā šo filmu vispār iespējams paciest. Ja spēsit izturēt ar ausīm un vēl jo vairāk ar acīm Noē vizuāli muzikālo zibstāstu – ticiet, jūs esat varonis! Ak jā, filma ir bez piecām kapeikām trīs (3) stundas gara.
Ceļš/The Road
Režisors Džons Hilkots
ASV. 2009. 112 min
Lomās Vigo Mortensens u. c.
Kaut arī šī nav ģeniālā amerikāņu literāta Kormaka Makārtija izteiksmē ārkārtīgi skopā un tieši tādēļ emocionāli ietekmīgā romāna Ceļš veiksmīgākā ekrāna versija (ja to salīdzina kaut vai ar brāļu Koenu ekranizēto Makārtija romānu Kur sirmgalvjiem nav vietas), jo ir pārāk "piedzīta" Holivudas action kanonam (tēvs ar dēlu cenšas izdzīvot pēc atomkatastrofas un nezināmu ienaidnieku kanibālu uzbrukumiem), tomēr krietnu devu smeldzīgu skumju filma dāvās. Jo tajā bez glītām atmiņu ainām (ar Šarlīzes Teronas jauko māti un citiem cilvēciskiem dzīves mirkļiem) un briesmīgās tagadnes, kurā cilvēks cilvēkam vairs nav pat vilks (tiesa, grāmatas šaušalīgākās epizodes Hilkots nav ekranizējis), ir lieliska divu aktieru – vārdā nenosauktā Mortensena tēta un viņa tikpat anonīmā dēliņa (Kodijs SmitsMakfī) – saspēle, trausla un jutekliska. Protams, izdzīvos tikai viens. Arī šī ir filma par upurēšanos mīlestības vārdā. Spēcīgs, uzmundrinošs komerckino – personīgo cilvēcības robežu barometrs.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.
Seko mums
Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!
Ziņas e-pastā
Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!