Pilnīgi noteikti šī ir tā FFF "vienība", kas jāredz, ja jūsu interešu lokā ir spilgta forma, perfekta stilizācija un izaicinošs saturs. (Par nosaukumu — itin labi filmas jēgu būtu izteicis arī vienkāršais Nospiedums smadzenēs.) Gajs Madins starptautisko festivālu lokos un arī lokālo estētu šaurajā pulciņā ir iecienīts un neparasts personāžs. Režisora filmas konsekventi rāda festivālā Arsenāls (fani!) — pēdējā no tiem varēja noskatīties Madina autobiogrāfisko motīvu inspirēto fantasmagoriju Mana Vinipega/My Winnipeg (2007). Filma Brand Upon the Brain ir tapusi gadu agrāk un jēdzieniski piedāvā to pašu autobiogrāfisko ekskursu virzienu — arī šajā darbā Gajs Madins liekšķerēm vien smeļ tēlus no paša bērnības, seksuālajām frustrācijām, traģiskiem pārdzīvojumiem, reāliem un izdomātiem. Taču, ja Manā Vinipegā režisora subjektīvā, kaismīgā, aizraujošā meditācija par provinciālo Vinipegu — Gaja Madina bērnības un arī brieduma pilsētu — vēl turējās realitātes ietvaros, savukārt filmā Brand Upon the Brain tā sakulta tādā stilizācijas un fantāzijas kultenī, kurā labāk pat nemeklēt paša režisora autobiogrāfiskos motīvus. Ja atradīsim, nāksies pamatīgi sabīties. Filma, kas tapusi 2006.gadā, ir apzināti stilizēta mēmā kino garā — vēstījums ir sadalīts 12 daļās, katrai no tām ir nosaukums, filma ir šķietami "mēma" — tās varoņu verbālā komunikācija tiek paskaidrota ar starptitriem. (Aizkadrā gan skan komentējošā Izabellas Rosellīnī balss — šo aktrisi, leģendārās Ingrīdas Bergmanes un Roberto Rosellīni meitu, Gajs Madins ir filmējis citā savā darbā Pasaules skumjākā mūzika/The Saddest Music in the World (2003). Filmas dramatismu, kas tik vietumis ļaujas ironiskiem pustoņiem, papildina izteiksmīgā Džeisona Staceka mūzika.)
Gajs Madins savu veltījumu agresīvajai, valdonīgajai mātei, aizņemtajam tēvam, kas laboratorijā vāra mūžīgās jaunības dziru, matēriju iegūdams no paša un citu bērnu kaula smadzenēm, ir veidojis par godu XX gs. 20.gadu vācu ekspresionismam. Klasiskā filma Doktora Kaligari kabinets (1919), arī pirmā ekspresīvā šausmu filma Nosferatu (1922) — ir tie vizuālie paraugi, kas nāk prātā, vērojot makabro tēlu un norišu danci filmā Brand Upon the Brain. Nezinu, cik baisas ir tās bērnības traumas, ko Madinam sagādājuši mīļotie vecāki, bet to nospiedums kanādiešu režisora smadzenēs, šķiet, ir iededzināts kā ar nokaitētu dzelzi. Neatgriezeniski, pat, ja pieņemam, ka filmas galvenajam varonim, vārdā Gajs, kurš ierodas uz salas, lai izpildītu mātes lūgumu — pārkrāsotu bāku, kurā tupot viņa kādreiz valdonīgi kontrolējusi savus bērnus, un sāktu atcerēties paša bērnības šausmas, nav nekāda sakara ar reālā Gaja Madina bērnību. Spēlītes ar paša biogrāfiju Gaju Madinu nemulsina. Manā Vinipegā viņa vecāki bija vidusmēra pilsoņi: viņš — sporta komandas menedžeris, viņa — skaistumsalona īpašniece, turpretim filmā Brand Upon the Brain tēvs ir ieguvis šausmu filmu varoņa Frankenšteina veidolu, savukārt māte kļuvusi par seksuāli frustrētu bestiju, kas uzmācas pašas dēlam. Protams, tā ir reta ekstravagance XXI gs. sākumā atļauties veidot filmu, kas respektē mēmā kino stāstījuma principus. Tā noteikti ir uzmanības vērta — kā spilgts stila eksperiments un piemērs bērnības traumu psiholoģiskajām sekām.
*
Filma
Brand upon the Brain
K.Sunī 5.III 18.00