Lai cik dīvaini tas neskanētu, Francijas nacionālais dārgums un franču klusās, tak neatvairāmās un neatkārtojamās elegances radītāja XX gadsimta pirmā modes kā stila karaliene Gabriela Šanele, kuru pasaulē pazīst pēc burvīgas franču dziesmiņas galvenā varoņa suņa Koko iesaukas, ko viņa pati sev izvēlējās (jo bērnībā dikti mīlēja gan mūziku, gan šo sunīti), izaugot provinces miestiņā Somīrā kā "nelikumīgi dzimis bērns", savā jaunībā bija kurtizāne. Kurtizāne Koko.
Bērns ar fantāziju
Meitene - bandu bērns (viņas oficiālais tēvs apprecēja Gabrielas māti, kad zīdainis jau pāris gadu bija pavadījis bāreņu patversmē) -, kura turklāt pat pēc "tēva uzrašanās" izbaudīja klostera audzināšanu, bija liela sapņotāja, un par gluži bērnišķīgiem dažus mazās Gabrielas sapņus vis nesauksi. Paralēli klosterskolā apgūtajām šuvējas iemaņām, kas Gabrielai patiesībā riebās, viņa kvēli vēlējās būt mūziķe. Jau kopš bērnības mīlēja putrot dzīves reālos faktus ar savām fantāzijām. Ciniski ļaudis teiktu - Gabriela bija liela mele, taču mēs turēsimies pie apzīmējuma "bērns ar spilgtu fantāziju", it īpaši ja filmas Koko pirms Šaneles "bērns" Gabriela ir smaidīgā aktrise Odrija Totū, mūžīgā "steidziet darīt labu" meitene no citas slavenas franču filmas par lielu fantazētāju Amēlija.
Tas ir plaši zināms Šaneles fakts - savā vētrainās jaunības biogrāfijā Koko ļoti daudz ko ir falsificējusi, prasti sakot - samuldējusi. To pašu dara arī filmas veidotāji, sacerot it kā dikti mīlīgu pastāstiņu par piemīlīgu provinces skuķi, kas, kā smejies, visiem līdzekļiem cīnās par savu vietu zem saules. Taču, atmetot "romantikas pūderi", kuru skatītājiem taisni acīs dāsni kaisa režisore Anna Fontēna kopā galvenās lomas tēlotāju Odriju Totū, sanāks visai nepievilcīgs "aprēķina haizivs ar jauku smaidu" portrets.
Tieši šī vārgi maskētā filmas dubultmorāle ir tās pievilcības pamatā, ja tās nebūtu, Koko pirms Šaneles pārvērstos grūti baudāmā salkanā ziepju operā par nelaimīgu, bet apķērīgu pāķu skuķi, kurš caur krietni padzīvojušu "sponsoru" guļamistabām tiek pie (vismaz) krietnas turības.
Ar šķirisku naidu
Spriediet paši: Gabriela pa dienu šuj pogas vietējā ateljē, bet pa vakariem dzied žēlīgjautro dziesmiņu par krancīti Koko vietējā krodziņā. Tur svaigo kā pumpuriņš meiteni ievēro vietējais bagātnieks, zirgaudzētājs Balzāns, kuram savā gultā blakus paša pavītušajam rumpim negribas ostīt zirga sedlus.
Meitenei uzmācīgais pielūdzējs nepatīk, tomēr viņa, protams, saprot, kas ir "labs veikals", un drīzi vien jau pārceļas dzīvot uz zirgaudzētāja šato/chateau - pili, kur pa dienu cieš no sociālās netaisnības apziņas (jo cītīgi lasa Prudona Nabadzības filosofiju), bet naktīs savu šķirisko naidu realizē Balzāna buduārā, lēkājot pa vīrišķi kā šis pa saviem sugas zirgiem. Ak, jā, - aiz neko darīt Koko pati sāk šūt un modelēt kleitas, kuras ieprovē uz vietējās dīvainītes - kādas vecas aktrises - dzīvā "manekena". Un vēl viņa starp šūšanu un kurtizānes pienākumu pildīšanu paspēj romantiski iemīlēties Balzāna pudeles brālī - uzmanību! - daudz jaunākā un glītākā ūsainī. Kurš vēlāk izrādās ne vien teicams partneris gultas rotaļās, bet visai dāsns sponsors, lai Koko beidzot varētu sākt savu dzīvi Parīzē kā Šanele.
Kā dzīvot provinces meitenēm
Fontēnas filma gan visai atturīgi paskaidro, kur un kā tieši radies Coco Chanel īpašais apģērbu dizaina stils un no kā iedvesmojusies Koko gaume, toties uzskatāmi ilustrē sen zināmo patiesību, ka labām provinces meitenēm dzīvē galvenais ir sameklēt visādās ziņās izdevīgu sponsoru. Šķiet, ar šo pamācību pašai Šanelei nekad mūžā problēmu nav bijis. Par to liecina kaut vai tas, ka 2009. gadā ar nedēļas pauzi uz Eiropas ekrāniem iznāca otra filma par leģendāro franču modisti - Jana Kaunena Šanele un Stravinskis/Coco et Igor. Tajā enerģiskā Anna Muglale (jāatzīst, pulka izteiksmīgāka un temperamentīgāka aktrise Koko lomā par Totū) jau krietni atklātākās ekrāna erotikas formās apsegloja krievu mūzikas avangarda ģēniju Igoriņu. Filmu Koko pirms Šaneles droši var rādīt arī mazām meitiņām ar lielām fantāzijām.