Nost ar tikumību!
The Smell of Us. Režisors Lerijs Klārks. 2014.
72 gadus vecā, uz radošām perversijām kārā amerikāņu režisora Lerija Klārka (Kids, Ken Park) filma uzņemta franču valodā Parīzes sirdī – pretī Eifeļtornim, tur, kur jaunieši trokšņaini brauc ar skrituļdēļiem, atbaidot Modernās mākslas muzeja apmeklētājus. Šis ir radikāls, izaicinošs, adrenalīnu uzdzenošs suvenīrs, uz pornogrāfijas robežas veidots, gandrīz dokumentāls, ārkārtīgi dinamisks un enerģisks vēstījums par kritušiem eņģeļiem – Parīzes zēniem un meitenēm. Vecais Klārks filmē jaunos, ņipros ķermeņus ar izvirtuļa baudu, ieelpo viņu smaržu, aptausta tur, kur nedrīkst, bet gribas. Narkotikas, vardarbība, tīņu sekss un prostitūcija, incesta smaka – visi jaukie netikumi vienā filmā, kas uzbudina un atbaida vienlaikus. No Parīzes ar mīlestību! Šai drāmai bija veltīts kulta franču žurnāla Cahiers du Cinéma 2015. gada janvāra numurs.
***
Pašnāvība ir veiksmes spēle
Near Death Experience. Režisori Benuā Delpēns un Gistavs Kerverns. 2014.
Perfekta, depresīva filma mizantropiem un Mišela Velbeka cienītājiem. Rakstnieks tēlo galveno lomu, un tā ir viņa benefice. Dzīvot ir sarežģīti, taču patvaļīgi šķirties no dzīves arī nav tik vienkārši: visu laiku cilvēciņi – galvenokārt, protams, bērni un pensionāri nūjotāji – pa kājām maisās un izjauc tavu pašnāvības plānu. Suicīds prasa ne tikai drosmi, bet arī veiksmi. Kāda jēga dzīvot, ja, kļuvis vecs, cilvēks vairs nespēj barot tirgus ekonomiku? No otras puses, būt vecam ir forši – vairs nevajag tēlot vīrišķību, radošumu, nevajag mīlēt sievu kā pirmajā tikšanās dienā, nevajag censties būt par labāko draugu saviem bērniem. Mišela Velbeka atveidotais varonis Pols uzvelk riteņbraucēja formu un dodas Provansas kalnos, ainava nav tik valdzinoša kā izstādē Rīgas biržā, bet ikdienišķi pelēcīga, nomācoša. Pols cenšas saplūst ar kalnu un ierakties zemē. Viņam viss ir apnicis, viss riebjas. Draugi nogurdina, ēdiens – bezgaršīgs. Kalsnējs, krunkains, iekritušiem vaigiem – Mišels Velbeks šajā lomā ir neatvairāms. Viņa monologi par dzīvi ir asprātīgi un sāpīgi. "Starp citu, kad tu slimnīcā ārstēji fibromu, es mājās skatījos pornogrāfiju," tur, kalnos, viņš saka sievai, kura viņu neredz un nekad vairs neredzēs.
***
Vasaras naktis transvestītu midzenī
Les nuits d’été/Summer Nights. Režisors Mario Fanfani. 2014.
Vasaras naktis ir smeldzīga, eleganta, nedaudz holivudiska retrodrāma, kuras darbība risinās Francijas provincē 1959. gadā situēta advokāta ģimenē. Estētiski un tematiski šī filma atgādina Toda Heinsa stila pērli Tālu no paradīzes/Far from Heaven. Mišels un Helēna ir ideāls pāris, viņi ir skaisti un veiksmīgi. Advokātam ir baiss noslēpums – viņam patīk pārģērbties par sievieti, viņu iekvēlina pūdera un kleitu smarža. Šiem priekiem viņš ļaujas savā lauku mājā, kas kļūst par transvestītu midzeni. Šādā veidā filmas varonis – bijušais karavīrs – izdzīvo Otrā pasaules kara traumu, tikmēr Francija iesaistās citā – Alžīrijas karā, pret kuru aktīvi iestājas advokāta sieva, tādējādi apdraudot vīra politisko karjeru. Filmā jūtama gan Kloda Šabrola, gan Fransuā Ozona un Pedro Almodovara ietekme. Vasaras naktis uzdod jautājumu, kas ir vīrišķība un identitāte konservatīvā sabiedrībā, sludina pacifisma un sieviešu spēku. "Būt sievietei nozīmē atbrīvošanos! Būt sievietei ir revolūcija!" savu manifestu skandē transvestīti. Filma nepārkāpj pieklājības robežas, nekļūst vulgāra, tā delikāti brīdina, ka vēlme pārģērbties par sievieti var pārņemt ne tikai radošo profesiju pārstāvjus, bet arī provinciālu elektriķi. Filmas nosaukums ir atsauce uz Hektora Berlioza slaveno dziesmu ciklu. Spriediet paši, vai maskulinitāte ir apdraudēta, ja vīrieši pēkšņi sāk tēlot Mariju Kallasu.
***
Tarantīno mūzas traģēdijas vēriens
Respire/Breathe. Režisore Melānija Lorāna. 2014.
Kventina Tarantīno mūza Melānija Lorāna, kura atveido stratēģiski nozīmīgo otrā plāna lomu (Šosanna) viņa vēstures trillerī Bēdīgi slavenie mērgļi, ir 32 gadus veca aktrise, dziedātāja, scenāriste un režisore. Viņas drāma Respire ir viena no spēcīgākajām 2014. gada franču filmām. Savā otrajā spēlfilmā Melānija Lorāna demonstrē pārliecinošu tvērienu un fenomenālu darbu ar jaunām aktrisēm. Varētu mēģināt vilkt paralēles starp Elpo! un Adeles dzīvi, tomēr šis salīdzinājums nav korekts, jo stāsti un akcenti ir atšķirīgi. Līdzība ir viena: filmas centrā ir divas meitenes, kuras vieno sarežģītas, destruktīvas attiecības. Jau tā ne pārāk labvēlīgajos sociālajos apstākļos – kādā proletāriešu mazpilsētā – viņas neatgriezeniski sagandē viena otras dzīvi. Šī reālistiskā, brutālā, emocionāli nežēlīgā drāma satricina ar traģēdijas vērienu: skatītājiem sāk pietrūkt elpas, tāpat kā vienai no galvenajām varonēm, kura cieš no astmas lēkmēm. Elpojiet dziļi!
***
Bezdarbnieku pabalsts dīdžejam
Eden. Režisore Mia Hansena-Lēve. 2014.
Pazīstamā franču kino intelektuāļa Olivjē Asajasa dzīvesbiedre Mia Hansena-Lēve uzņēmusi personisku filmu, kurā smalki portretē 90. gadu franču elektroniskās mūzikas viļņa veiksminiekus, tomēr galvenokārt – neveiksminiekus, iedvesmojoties no sava brāļa dīdžeja Svena Hansena stāsta. Tajā desmitgadē franču techno, house un garage spēlēja lielu lomu deju kultūras attīstībā – Daft Punk, Dimitri from Paris, Cassius sāka mirdzēt tieši deviņdesmitajos. Uz Parīzes nakts dzīvi Mia Hansena-Lēve skatās it kā atsvešināti, bez īpašas ekstāzes. Šajā muzikālajā sociālajā drāmā viņa stāsta par to, kā izgaist ilūzijas un popularitāte: tas, kurš vakar bija deju grīdas pavēlnieks, šodien dodas pēc bezdarbnieku pabalsta. Savukārt nevienam nezināmā dueta Daft Punk jaunieši Tomā un Gī Manuels, kurus neielaiž kādā naktsklubā, kļūst par miljonāriem un neaizskaramām popzvaigznēm.