Kannu konkurss šokē ar skarbām drāmām
Ja sekojam formālajam līderu režģim — daudznacionālas kritiķu komandas liktajām "zvaigznītēm" izdevumā Screen International —, pagaidām līdera pozīcijās ir Džeina Kempione. Spožā zvaigzne — izsmalcināts, juteklisks stāsts par XIX gadsimta britu dzejnieka Džona Kītsa un viņa izredzētās Fanijas Bronas mīlestību — tiek salīdzināta ar Kempiones līdz šim spilgtāko darbu Klavieres/The Piano (1993), kas arī ierakstīja šīs režisores vārdu pasaules kinovēsturē, padarot viņu par vienīgo sievieti Zelta palmas zara laureāti visā Kannu kinofestivāla vēsturē. Ar Spožo zvaigzni Kempione atstāj pārliecinošu iespaidu. Filma par 25 gadu vecumā mirušā dzejnieka mīlestību ir apbrīnojami skaisti uzfilmēta, niansēta, nesteidzīga, romantiska drāma. Pati Kempione ir pārliecināta, ka sapnis par romantisku mīlestību nav lieks arī mūsdienās, ciniskajā un virtuālo kopības simulāciju piepildītajā pasaulē. Spožā zvaigzne (Kītsa dzejoļa nosaukums), manuprāt, tomēr neatkārto slaveno Klavieru dramatisko piesātinājumu un tēlainību, kaut filmām daudz kā kopīga — arī izcils mākslinieces un kostīmu dizaineres Dženetas Patersones darbs. Spožā zvaigzne ir nopirkta izrādīšanai Latvijā.
Kopējā programmas piedāvājumā Spožā zvaigzne ir kā cēls gulbis uz ļoti skarba, ekstremāla fona. Dažu līdzšinējo konkursa filmu sižetu ieskicējumi varētu izsaukt mazrūdīta skatītāja ģīboni, kas ļauj runāt par apzinātu brutālisma tendenci ne tikai šā gada festivāla piedāvājumā, bet arī pasaules kinematogrāfijā. Par ekstrēmāko pieredzi uzskatāma Filipīnu režisora Brilliantes Mendozas filma Kinatay ("saplosītā" — režisora dzimtajā valodā): hronoloģiskā secībā restaurēts noziegums, ko izdara Filipīnu policistu vienība, nolaupot, nomokot un nogalinot prostitūtu, kura atbildīgajām amatpersonām nav laikus samaksājusi "nodevu" par savu biznesu — narkotiku tirdzniecību. Baiso stāstu Mendoza rāda no jauna puiša policijas kursanta skatpunkta (attālināta, fragmentāra), kurš pirmo reizi iesaistīts slepenajā operācijā, kas, kāda policista vārdiem runājot, noteikti kļūs par "avīžu pirmās lapas ziņu". Filma uzņemta dokumentālā stilistikā — bez papildu apgaismojuma, ar rokas kameru —, kas pastiprina šoka efektu.
Uz Filipīnu ekstrēmisma fona dienvidkorejieša Parka Čanvuka (viņa filmas Vecais zēns, Esmu kiborgs, bet tas nekas rādītas arī Rīgā) vampīrpasaka Slāpes/Thirst šķiet eksotiska, ironiska rotaļa — stilīgs pekstiņš par kāda jauna katoļu mācītāja ziedošanās misiju, ļaujot sevi inficēt ar nepazīstamu vīrusu, kas viņu padara par vampīru. Slāpēs var saskatīt arī "nevainīgas" franču klasikas Terēzas Rakēnas motīvus — par mācītāja iemīļoto kļūst ģimenes, vīra un valdonīgas vīramātes, represēta jauna sieviete, kura savā jaunajā vampīra statusā un izdarībās šokē pat iemīļoto vampīru — mācītāju. Parks Čanvuks gan tīksminās par savu varoņu orģijām — filma ir krietni par garu un dramaturģiski buksējošu, bet, ticiet, tai ir potenciāls kļūt par kulta filmu ekstrēmus mīlošajām auditorijām. Kaut vai tāpēc, ka Čanvuks ar ironijas un nosacītības elementiem prot panākt mierinošu atsvešinātības efektu un nav nolēmis piebeigt skatītāju ar šķietami dokumentālu šausmu pieredzi kā filipīnietis Brilliante Mendoza.
*
Par aktuālo no Kannām — www.diena.lv un arī twitter.com
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.