Viņš ir dzimis 1983. gadā Ļeņinakanā, Armēnijas PSR teritorijā, un mūs šķir precīzi divdesmit gadu – cilvēka mūžā tas ir teju bezgalīgi daudz. Mūs vieno padomju dzīves pieredzes drumslas un katram cilvēkam šajos platuma grādos zināmās vēsturiskās sabiedriski ģeopolitiskās kataklizmas, kas šo divdesmit gadu vecuma distanci iznīcina. Latvija un Armēnija tagad ir valstis pašas par sevi, Ļeņinakana pārdēvēta par Gjumri un ar padomiju mūs saista vairs tikai atmiņas.
Savs stāsts par Paradžanovu
Mūsu Mākslas akadēmijā mākslas zinātnēs izglītotā Aika Karapetjana ģimene izsenis dzīvo Latvijā, savukārt es esmu skolojies Maskavā un vairākkārt tieši padomju ērā ciemojies Armēnijā. Es stāstu Aikam par savu pēdējo lidojumu uz Erevānu svelmainā 1990. gada 20. jūlija naktī, kas notika pasaules kultūrai traģiskos apstākļos – mūsu Rīgas lidmašīnu aizkavēja uz skrejceļa steidzams tranzītreiss no Parīzes, jo dzimtenē tika nogādāts ģeniālā kinorežisora Sergeja Paradžanova līķis – padomju cietumu un lēģeru sistēmu izturējušais režisors mira Francijas klīnikā no mūžīgajā smēķēšanā iemantotā plaušu vēža.
Aiks smalkjūtīgi precizē: Paradžanovs ir dzimis Tbilisi Gruzijā, nevis Armēnijā. Uzreiz arī viņam atrodas savs stāsts par Paradžanovu, kurš, protams, bijis ģeniāls kinofantazētājs, taču ar savu milzīgo mākslas ietekmi neglābjami "samaitājis" visu turpmāko armēņu kino. Aiks bijis Armēnijā uz nacionālo filmu festivālu Zelta aprikoze un stāsta: "Gandrīz katrā otrajā filmā es redzu – re, kur kadrs no Granāta krāsas, re, kur epizode no Ašika Keriba, nu var jau, protams, zagt, bet tik tieši… Tas iespaids ir tik mokošs, ka pat armēņu jaunie kinorežisori netiek no Paradžanova ēnas vaļā, un man tās filmas nav interesantas."
Normunda Naumaņa sarunu ar Aiku Karapetjanu lasi 24.jūlija KDi!