Tā nu laimīgas nejaušības dēļ ir sanācis, ka fotogrāfa Antona Korbijna vārds pazīstams kā "tas, kurš uztaisīja supergrupas "Prāta vētra" vienu ripuļa vāku".
Lai gan Holandes provinces zēns Korbijns par savu amatu pats uzskata fotografēšanu (Korbijna klienti ir Roberts Plānts, The Rolling Stones, Marianna Feitfula, Pols Morisejs, Braiens Ferijs, Bjorka, Džoniji Kešs un Deps, Stīvens Spīlbergs, Mārtins Skorsēze, Klints Īstvuds, Roberts de Niro, bet Korbijna uzņemtais Deivids Bovijs kā nožēlas skumju pilnais pusplikais Jēzus ir iekļauts Enijas Leibovicas sastādītajā almanahā XX gadsimta 100 izcilākās fotosejas), viņš bieži izpaudies arī "kustīgajās bildēs" — izstrādājis vizuālos konceptus un režisējis "Depeche Mode", "U2" ("The Joshua Tree", "Achtung Baby", "Pop", "One" mākslinieciskais noformējums), R.E.M., Nika Keiva un citu kulta grupu klipus.
Korbijna bildes un filmas pārsteidz ar pieticību, citkārt sauktu par minimālismu, viņa stils, atpazīstamais rokraksts — postindustriāls, mazliet biedējošs antiglamūrs, izteiksmē lakonisks, skops, skarbs, parasti — melnbalts.
1994.gadā viņš uztaisa dvēseli plosošo "Nirvana" klipu "Heart-Shaped-Box",
un, tagad skatoties Korbijna debiju "pilnajā metrā", kuras nosaukumu
inspirējusi 80.gados britu (post)pankroka slavas virsotnēs uzlēkušā
mančestriešu kvarteta Joy Division populārā suicidālā balāde She"s Lost
Control Again, tā līdz saknei apjēdz, ka pilns Korbijna komplekts
nebūtu iespējams bez tieši šādas filmas — sievišķīgi žēlojošas
atzīšanās mīlestībā savai jaunības grupai "Joy Division". Arī tās
solistam Ianam Kērtisam un viņa muļķīgi traģiskajam, bet nez kādēļ tik
likumsakarīgajam liktenim. Zīmīgi, ka gan "Nirvana", gan "Joy Division"
(Prieka vienības!) līderi beidza pavisam bēdīgi — dzīvoja ātri,
intensīvi un mira jauni. Zīmīgi, ka abu — "Nirvana" un "Joy" — vokālo puišu
mierīgajā balsī bija kas daudz dziļāks par visdziļāko depresiju.
Autentisks līdzinieks
Kērtiss, kuru filmā izdzīvo šokējoši autentisks līdzinieks, neprofesionāls aktieris Sems Reilijs (kad JD solista atraitnei Deborai Kērtisai, kuras romāns ir filmas pamatā, Korbijns parādīja kinoprovju bildes, viņa esot paģībusi no Iana pēkšņās "reinkarnācijas"), savā ziņā bija nolādētais tīrradnis ģēnijs — viņš slimoja ar "Dostojevska nelaimi": cieta no epilepsijas lēkmēm. Kērtiss — Reilijs filmā "zaudē kontroli" ne tikai burtiskā nozīmē, arī JD mūzika, kas aizsāka slaveno MaDchester era (trakās Mančestras laiku — kā laikmeta apzinātie opozicionāri liriskajiem liverpūliešiem The Beatles...), bieži zaudē kontroli — pietiek paklausīties viņu galveno hitu Transmission, šo himnu nāvei un aizmirstībai, kas proletāriskās Mančestras modīgākā kluba Hacienda ķīmiskajos trankvilizatoros uzvilkto publiku noveda līdz ekstāzes baltkvēlei — kā pašus mūziķus. Jau kaut kāda kliedzoša neklemmēšanās ir vērot, kā trauslais nevainīgam skumjajam eņģelim līdzīgais Ians ar pretdabiski vēnainām melnstrādnieka rokām palīdz iekārtoties darbā citiem epileptiķiem, bet mājās no maģa nebalsī kaut ko brēc Igijs Pops vai Džims Morisons un grāmatu plaukts pilns ar "neķītro" bitņiku Alena Ginsberga dzeju vai Viljama Berouza Naked Lunch, blakus sieva (lieliskā Samanta Mortone), bet kaimiņos gadījuma sakaru draugaļa... Kērtisa problēma bija ne jau nesaskaņas un bezcerīgie skandāli pārāk agri nodibinātajā ģimenē, ne jau viņa slimība vai pārāk straujā slava. Nu, kāda gan slava Mančestrā? — nav jau tā Ņujorka ar "Velvet Underground" un tā glamūro panku Venus In Furs... par ko saldi sapņo Kērtiss.
Novēršot skatu
No Kērtisa pašnāvības 23 gadu vecumā Korbijns taktiski novērš skatu — mirklis, un kamera krīt bezgalīgā tumsā. Bet novēršas ne tāpēc, ka filmas autoram būtu sāpīgi vēl reizi izdzīvot to mūziķu un tā laika likteni, kuru dēļ viņš vispār aizbrauca no mājām uz Angliju. Korbijns zina, ir redzējis, ka Kērtisam, līdzīgi Bodlēra Ļaunuma puķu eņģelim, vienkārši ir pārāk lieli spārni, kas traucē tam staigāt pa zemi un arī — pacelties paradīzē. "Pār mani ir melni mākoņi, kas seko katram solim," — tā Prieka vienības dzīves nogurdinātais solists.
NOSKATIES ARĪ: Ditas Rietumas videorecenziju par filmu