Brīžam šķiet, ka Injaritu, kurš šo filmu veltījis savam tēvam, ir pārspīlējis, sablīvējot viena četrdesmitgadīga vīrieša dzīvē teju visas pasaules sāpes un problēmas. Šis vīrietis, spāņu zvaigznes, oskarotā Havjēra Bardema atveidā dzīvo Barselonā un audzina divus mazus bērnus – viņa sieva un bērnu māte cieš no psihiskām problēmām, nimfomānijas un alkohola atkarības. Savukārt pats gādīgais tēvs maizi pelna, organizējot viltoto Vuitton somiņu andelēšanas biznesu, tās čakli ražo nelegālie ķīniešu strādnieki, bet Barselonas ielās pārdod nelegālie imigranti no Āfrikas. Pie ellīgi sūrās nelegālā biznesa ikdienas, policijas korumpēšanas un tamlīdzīgi, pievienojas traģiska atskārsme – Ukbāls, tā sauc Bardema varoni, ir neglābjami slims ar prostatas vēzi...
Protams, pirmais, ko uzrakstīs
izdevumi, kas zibenīgi recenzē Kannu festivāla filmas, – filmai
Biutiful ir limitēts komercpotenciāls. Par to nešaubos, gluži
tāpat kā par filmas potenciālo izrādītāju Latvijā galvassāpēm
– liela nauda ieguldīta, bet kā pārdot Injaritu depresiju un korupcijas
portretējumu – it īpaši valstī, kur par vērtību tiek pasludināts
jestrums, bet korupcija – par ikdienišķu neizbēgamību? Lūk, Injaritu
domas: "Mēs dzīvojam slimā pasaulē – esam atsvešinājušies
no sevis, no normālas cilvēciskas pieredzes, no normālām problēmām...
Mēs visi gribam sevi pielādēt ar botoksu un izlikties, ka problēmas
uz mums neattiecas. Un, ja kāds mākslas darbs, kāda filma uzdrošinās
piedāvāt sāpīgu cilvēcisku pieredzi, piedāvāt intīmu tuvību
ar dzīvi, kāda tā ir – sabiedrība šādās filmās sevi neatpazīst
un kliedz, lai viņiem neuzmācas ar depresiju..."
Vairāk lasiet otrdien, 18.maijā laikrakstā "Diena".