Sācis filmēties pašā 80.gadu sākumā, Keidžs filmējas joprojām, turklāt ar neatslābstošu intensitāti.
Kas
ir šis 44 gadus vecais vīrs ar pamatīgu lomu klāstu, piederību
ietekmīgajam Kopolu klanam (tā kodolu veido Nikolasa Keidža tēva
literatūras profesora Augusta Kopolas brālis - ASV režijas dzīvais
klasiķis, "Krusttēva" u.c. filmu radītājs Frānsiss Fords Kopola - un viņa
meita talantīgā režisore Sofija Kopola) un sarežģīto privāto dzīvi, par
kuru viņš necieš runāt publiski. Kaut prese, privātās dzīves maitu
lija, paguvusi apcerēt Keidža pagātnē esošās laulības ar Patriciju
Arketi, vēl vienas slavenas Holivudas dinastijas pārstāvi, Elvisa
Preslija meitu Lisu Mariju - Maikla Džeksona bijušo sievu - un pat
ekstravagantās laulības ar suši bārā sastapto oficianti, par Keidžu uz
pusi jaunāko Alisi Kimu, kuras ir aktuālas joprojām.
Iespējams,
viņš ir impulsīvs, pilnīgi noteikti - viņš ir aizrautīgs un
neprognozējams. Vīrietis - emocionāls, kaprīzs bērns, kura
garastāvoklis var mainīties piecu minūšu laikā. Pārspīlēta jūtināšanās,
pārlieka emocionalitāte ir bijusi Keidža klupšanas akmens vairākās
filmās, teiksim, "Kapteiņa Korelli mandolīnā" (2001), kaut savulaik tieši
par sakāpinātu emocionalitāti - līdz izgrieztas lupatas stadijai
izraudāta alkoholiķa lomu, kas nolēmis nodzerties līdz nāvei, filmā
"Pametot Lasvegasu" (1994) - Keidžs tika pie sava "Oskara". Tā tomēr nav
nekāda vienīgā un patiesā versija par Nikolasu Keidžu: līdzās ir tiešām
izcilas lomas, kas nospēlētas ar pamatīgu pašironijas devu, piemēram,
filmā par ieroču spekulantu biznesu "Kara dievs"/ "Lord of War" (2005), ir
pat dubultloma filmā "Adaptācija"/ "Adaptation" (2002), kurā Keidžs spēlē
krīzes vajātu scenāristu un viņa brāli, ir arī lieliski paša Keidža
producēti mākslas projekti — filmas, piemēram, "Vampīra ēna"/ "Shadow of
the Vampire" (2000) u.c.
Kas ir Nikolass Keidžs - tā arī neņemos
spriest. Ja izvairāmies no formālu faktu piesaukšanas - lomas,
honorāri, sievas -, viņa būtībai piekļūt būs lemts retajam.
Pilnīgi
iespējams, tā ir tikai mana versija par Nikolasu Keidžu, kas īpaši nav
mainījusies arī viņa tiešā tuvumā - preses turnejas laikā Londonā.
Skaidrs, ka cerēt iegūt dvēseles atklāsmes no Holivudas stāriem ir
pamatīgs naivums, taču nojausmu par personības blīvumu, emocionalitāti
gan. Viņu vidū ir trauslas un apbrīnojamas parādības, kā Keita
Blānšeta, vienkārši un vitāli puiši (Daniels Kreigs), gadās arī smalki
intelektuāļi (Džons Malkovičs) un tik nenotveramas, divdabīgas
parādības kā Nikolass Keidžs. Loma jaunajā producenta - peļņas ģēnija -
Džerija Brukhaimera produktā "Nacionālie dārgumi. Noslēpumu grāmata" ir
ļāvusi Keidžam nofilmēties pirmajā sīkvelā - filmā turpinājumā visā
viņa karjeras laikā. Brukhaimers nav ar pliku roku ņemams: viņš jūt
potenciālo kasi, kā citādi izskaidrojami viņa nesenā sasnieguma
triloģijas Karību jūras pirāti fenomenālie ieņēmumi. Visdrīzāk
Nacionālie dārgumi. Noslēpumu grāmata i nemērķē uz fenomena statusu,
kaut 2004.gadā tapušo Nacionālo dārgumu nopelnītie 350 miljoni dolāru
ir kalpojuši par argumentu turpinājuma tapšanai. Arī fakts, ka
Brukhaimers izklaides filmā par noslēpto bagātību meklēšanu (jā,
turklāt šifrs, kas ved pie šīm bagātībām, slēpjas ASV prezidenta
Ābrahāma Linkolna dienasgrāmatas pazudušajās izrautajās lapās)
sapulcinājis tik izcilus spēlētājus kā Helēna Mirena (Keidža spēlētā
Bena Geitsa mātes lomā), Džons Voits (tēva lomā), arī Eds Hariss
(ļaundara lomā) un, protams, jau pirmajā filmā rūdīto kompāniju -
Nikolasu Keidžu un Daienu Krīgeri -, apliecina viņa smagsvara statusu.
Un
tā Londona, smalkais un līdz vannas istabas ziepītēm britiskais hotelis
"Dorchester", kur Holivudas kompānijas iecienījušas rīkot filmu
publicitātes raundus, un Nikolass Keidžs, kurš uz pieklājības frāzi, kā
jums klājas un kā jūtaties šajā padrūmajā laikā (aiz Dorchester loga
līst), atbild ar nopietnību, kas nav raksturīga amerikānim. Nu kurš
īsts un līdz matu galiem optimistisks amerikānis uz "How do you do?"
atsauksies ar stāstu par rītu, kas sācies pulksten sešos vannā, un
jūsmošanu par miglu, lietainu un drēgnu laiku, kas viņam tik tuvs.
"Draņķīgais
Londonas laiks ir labvēlīgs manai alerģijai - šajā klimatā man tiešām
ir vieglāk elpot..." - tā Nikolass Keidžs, kura slavenās kaites (arī
bailes no augstuma) būs ierakstītas jebkurā viņa interneta profilā.
Jūs esat Kopolu ģimenes pārstāvis. Vai piederība ģimenei, kas tik ļoti ir saistīta ar kino, jūs ir ietekmējusi?
Es
cienu to, ko Kopolas ir paveikuši kino. Taču savu atrašanos kino vidē
un pat profesijas izvēli nekad īpaši neesmu saistījis ar "ģimenes
biznesu". Jā, es mīlu kino un esmu svētīts, ka man ir iespēja strādāt
šajā jomā, taču es nekad neesmu domājis par sevi kā ģimenes ķīlnieku.
Prese liecina, ka jūs aizvien biežāk uzturaties Londonā, Eiropā. Nacionālo dārgumu. Noslēpumu grāmatas Londonas satiksme ir kalpojusi par iemeslu gan spriedzei, gan atrakcijām. Vai neapjūkat uz Lielbritānijas ceļiem? Filmā arīdzan ir aina, kurā uz Bakingemas pils kāpnēm jūsu varonis izvērš juceklīgu monologu par tēmu — britu pārtika... Vai jums ir kādas pretenzijas pret to?
Kas attiecas uz ceļiem, mani tie patiešām kaitina, jo liek man justies sasodīti bezpalīdzīgam. Filmējot vajāšanas ainas Londonas ielās, mūs ļoti rūpīgi uzmanīja britu policija, lai, dies pasarg, nenotiktu kas ekstremāls. Jāsaka, Lielbritānijā pie stūres ir grūti atpūsties, un, kaut es arvien vairāk laika pavadu Londonā, joprojām braukšanu šeit izjūtu kā diskomfortu.
Pret angļu tradicionālo ēdienkarti man nav būtisku iebildumu, man tā patīk.
Bakingemas
pilī filmētā aina, kurā manam varonim bija jāpievērš drošības dienestu
uzmanība (lai nokļūtu publikai slēgtajās telpās un varētu uzlauzt
karalienes rakstāmgaldā paslēpto slēpni — red.), bija totāli
improvizēta aina, un, ticiet, man patīk angļu pārtika. Atnācu uz darbu,
un režisors ierosināja ļauties improvizācijai. Iedomājos, ka šī aina
varētu atgādināt Truša — Bagsa Banija — multeni: ar absurdu rosību, ar
trusi — mani pašu, kas rosās, ņemas un risina dialogu par absolūtu
jancīgu tēmu, teiksim, kādu britu nacionālo ēdienu.
"Nacionālie dārgumi. Noslēpumu grāmata" ir jūsu pirmais sīkvels, vai ne?
Ir gan. Kamēr sīkveli darbojas, kālab lai tos nefilmētu. Šajā gadījumā raksturi, varoņi ir dzīvi, tie bija gatavi jaunam stāstam un piedzīvojumiem. Jā, šī filma ir tipiska Holivudas izklaide, bet tā nevienam postu nenes, tieši otrādi - šī filma, manuprāt, ir ideāla skatāmviela visai ģimenei. Te nav ne vardarbības, nav ieroču, turklāt tā var rosināt ģimeni pievērsties vēstures grāmatām. Kālab ne? Tas taču ir gluži svētīgs mērķis. Manuprāt, manā varonī Bendžaminā Geitsā ir daudz kā no vecā labā Šerloka Holmsa - ass prāts, azarts, aizrautība, spēja mesties dēkās un risināt mīklas. Turklāt viņa vienīgais superierocis ir zināšanas un vēstures mīlestība. Tas taču ir lieliski!Viņa bagātību medības inspirē vēsturiski visai precīzi elementi, detaļas, kas var šķist scenāristu fantāzijas auglis, taču būtībā ir vēsturiski precīzas. Es tiešām ticu, ja jūs atvēzējaties sīkvelam, jums ir jābūt pārliecinātam, ka tas būs labāks par oriģinālu - citādi nav vērts. Ne tikai labs, bet labāks! Manuprāt, producents Džerijs Brukhaimers ir ļoti domājis par to, lai šī filma būtu labāka par oriģinālu, jo kālab viņam būtu vajadzējis iesaistīt Helēnu Mirenu? Vņš uzaicina izcilu aktrisi, kas tikko saņēmusi Oskaru par Karalieni. Šī pieeja darbam man ārkārtīgi patika.
Filmas darbība risinās gan ASV, gan Parīzē, gan Londonā. Kālab ne Vācijā? Prese ziņoja, ka esat tur iegādājies īpašumus un sācis mācīties vācu valodu.
Es
palēnām saprotu, ka amerikāņi, kas mēģina runāt vāciski, izklausās
muļķīgi. Tālab manas mācības vairs nav aktuālas. Protams, tikpat labi
filmas darbība būtu varējusi risināties arī Vācijā, man nekas nebūtu
pretī, taču es nepieņemu šāda līmeņa lēmumus. (Smejas.) Ir tiešām daudz
kas sarakstīts par manu namu Bavārijā, taču daudz kas ir arī
pārspīlēts. Tā nebūt nav pils, ko jūsu iztēle visdrīzāk uzbur. Vismaz
pagaidām tā ir ļoti pieticīga, aizlaista vieta, kas alkst mīlestības un
rūpju. Mani vienmēr ir pievilkušas vietas ar pagātnes garšu, kas
zaudējušas kādreizējo spozmi. Laika pēdas, patina un senā arhitektūra
mani fascinē. Mans īpašums Bavārijā patlaban ir restaurācijā. Kad tas
būs pabeigts, šis nams kalpos par ģimenes mītni, vietu kur pulcēties.
Kas jūs pievelk pagātnes liecībās?
Kāpēc mani fascinē vecās lietas? Tās mudina atrauties no realitātes. Ir taču vajadzīgs pavisam neliels impulss, lai dotos ceļojumā laikā, pagātnē. Māksla, arhitektūra, antikvariāts rosina iztēloties pagājību. Gan aktierim, gan ikvienam radošam cilvēkam tās kļūst par lielisku ieroci, lai paplašinātu iztēli. Šis arī ir iemesls, kālab es arvien vairāk uzturos Lielbritānijā, kurā ir daudz vairāk vēstures nekā manā dzimtenē Amerikā.
Vai filmēšanas laukumā mīlat improvizēt?
Man nav nekas pret improvizāciju. Arī filmā "Nacionālie dārgumi. Noslēpumu grāmata" šādu iespēju bija pārpārēm.
Visai
tipiska bija situācija saņemt kārtējo reizi pārstrādāto dialogu tekstu
kādu pusstundu pirms filmēšanas sākuma. Ja tā ir viena lapaspuse - nav
problēmu. Taču trīs lapaspuses teksta jau ir krietni nopietnāk. Un, ja
tu šādos apstākļos nespēj improvizēt, var sanākt nepatikšanas.
Kā režisors esat veidojis vienu filmu. Vai jūs plānojat mēģināt vēlreiz?
Jā, labprāt to darītu. Man ir dažas idejas, un ceru, ka nākamo divu gadu laikā taps kāda manis režisēta filma. Tā būs biogrāfiska, vēsturiski akurāta filma, kas respektē faktus, - par kādu indivīdu, kura vārdu pagaidām es atteikšos nosaukt. Māņticības dēļ, lai nenoskaustu..
Vai pats arī spēlēsiet šo vārdā nenosaukto vēsturiski precīzo indivīdu?
Jā.
Nāksies. Diemžēl tā ir to aktieru, kuri vēlas kļūt par režisoriem,
lielākā problēma. Viņiem ir pašiem sevi jāangažē galvenajai lomai.
Pretējā gadījumā finansējuma atrašana filmai ir ļoti problemātiska.
Ziemsvētku laikā šķiet loģisks jautājums par jūsu ieguldījumu labdarībā...
Vienmēr
esmu ziedojis, taču nevēlos nodarboties ar pašslavināšanos, lai radītu
lielīga, augstprātīga tipa iespaidu. Fakti par maniem ziedojumiem ir
pieejami publiski. Es tiešām negribu uzsvērt savu pozitīvismu...
Kas jums vairāk tīk, ja ļaudis jūs asociē ar Holivudas izklaides industriju vai tomēr ar filmām, kurās ir dzīvs mākslas, radošā eksperimenta, izaicinājuma gars?
Esmu
filmējies gan action - darbības filmās, gan mazbudžeta projektos.
Diemžēl tas, ka cilvēki vairāk pievērš uzmanību lielbudžeta izklaides
filmām, visdrīzāk rada aplamu priekšstatu, ka manā radošajā darbībā
dominē tieši šādas filmas. Tā nav tiesa - es vienmēr esmu centies
rūpīgi uzsvērt lomu un filmu piedāvājumus, arī dozēt lielbudžeta filmas
un tos darbus, kuros ir iespējams eksperimentēt un runāt spilgtos
mākslas tēlos, nevis izklaides formulu valodā.
Ja jūs man vaicājat
par manām mīļākajām filmām, varu piedāvāt šādu komplektu: Stenlijs
Kubriks "2001. Kosmiskā odiseja" un "Mehāniskais apelsīns", Federiko
Fellīni "Džuljeta un gari", Volts Disnejs "Bembijs" un "Pinokio", Fricis
Langs "Metropole", Mārtins Skorsēze "Taksists". Tas ātrumā....
Kas ir jūsu paša lielākais dārgums?
Ticība. Tas, kam tu tici, ir arī tavs lielākais dārgums. Un, protams, tas, ko tu mīli, tava ģimene, draugi. Izklausās klišejiski, bet tā taču ir. Ko gan nozīmē visi šie materiāli labumi, ja tev nav neviena, ar kuru tos izbaudīt? Nav neviena, ar ko doties ceļojumā? Cilvēki, par kuriem tu rūpējies un kuriem tu tici, - tā ir lielākā vērtība.
Vai jūtaties kā amerikānis? Kopolu dzimtas saknes taču ir Itālijā...
Es zinu, ka esmu Eiropā, es zinu, ka esmu viesis. Taču es mēģinu apgūt Eiropas kultūru, es vēlos to iepazīt. Pat ja esmu viesis, apceļojot dažādas valstis, es sevi redzu kā pasaules pilsoni. Nacionālisms, pārspīlēts nacionālisms joprojām mēdz būt problēma, arī Eiropā. Taču man nacionālisma jūtas ir svešas - jūtos kā pasaules pilsonis, kas azartiski gatavs izrādīt cieņu jebkurai valstij un tās cilvēkiem, kurā liktenis mani ir atvedis.
Ko jums nozīmē Eiropa?
Kultūru, izsmalcinātību, mākslas vēsturi un izvēles iespējas. Cik tur - nokļūt no Londonas līdz Vācija, līdz Parīzei? Un es gribu šo iespēju sniegt savai ģimenei - tā ir to vērta. Esmu atklājis, ka daudz komfortablāk jūties vietās ar pagātni. Jā, Filadelfija, Bostona, Ņujorka - tās ir vietas Amerikā, kuras es patiesi mīlu, to apskaužamo enerģētiku, kas jūtama, pat par spīti faktam, ka mana valsts ASV tomēr ir jauna. Tur daudz kas notiek - gan labs, gan slikts. Tomēr Lielbritānijā es jūtos daudz komfortablāk.
Vai esat "līdzvainīgs" faktā, ka Bendžamina Geitsa mātes lomā tika uzaicināta britu granddāma Helēna Mirena?
Neesmu
gan. Vien pateicu Brukhaimeram, ka man nav nekas pretī, ja uz šo lomu
sadabūtu kādu no pasaules izcilākajām aktrisēm. (Smejas.)
Lieliska
bija sadarbība gan ar Mirenu, gan Džonu Voitu (Andželīnas Džolijas tēvu
dzīvē, Nikolasa Keidža varoņa tēvu filmā - red.) Pat ja mēs neesam
vizuāli ļoti līdzīgi, mūs saista garīga tuvība.
Kas jums ir bijis lielākais izaicinājums?
Man ir gana liels izaicinājums mēģināt sabalansēt manas radošās izpausmes - tik eklektiskas, kādas tās man ir. Es vienmēr esmu centies gan jūs izklaidēt, gan sarūgtināt - provocēt jūtām, domām un emocijām. Es tiešām reaģēju nervozi, ja visi kā apsēsti uzsver tikai un vienīgi manas action filmas, bet ir taču nesenais "Pasaules tirdzniecības centrs" (Olivera Stouna filma - veltījums 11.septembra traģēdijai - red.), ir "Krāpnieki"/ "Matchstick Man" (Ridlija Skota darbs - red.), "8 mm" (Džoela Šūmahera izaicinošā filma - red.), kam nav pilnīgi nekāda sakara ar action... Es ļoti cenšos līdzsvarot mākslu ar izklaidi.
Jums lieliski izdevās noturēt līdzsvaru uz kustīgās platformas bagātību krātuvē filmā "Nacionālie dārgumi. Noslēpumu grāmata"...
Jā, tā bija viena no tehniski sarežģītākajām epizodēm, kas prasīja matemātiski precīzu pārvietošanos.