Notikusi pirmizrāde M.Mūra filmai "Kapitālisms. Mīlas stāsts"

Šoreiz tas ir personīgi

ASV "galvenais" dokumentālists neērtais smagsvars Maikls Mūrs ir pašpārliecinātāks nekā jebkad. Viņš nesēž vis cietumā par nelegālu ASV un Kubas robežas pārkāpšanu, ko bija izprovocējis, lai iegūtu efektīgu epizodi savā iepriekšējā dokumentālajā Sicko (2007), blokbāsterā par veselības aizsardzības mītu ASV. Amerikāņu likumsargi pakratījuši ar pirkstu un norijuši krupi, sak, mazāks nesmukums būs, ja tiks atzīts, ka mākslas vārdā provokācijas ir pieļaujamas. Maikls Mūrs ir omulīgs vīrs, kurš savu stresu un ambīcijas pārstrādā filmās, kuras amerikāņi pārcieš un piecieš, un apbalvo.

Bez sensācijas pazīmēm?

Venēcijas kinofestivālā Mūra jaunā dokumentālā filma Kapitālisms. Mīlas stāsts/Capitalism: A love Story svinēja pasaules pirmizrādi un pretendē uz balvu — Zelta

lauvu. Prese vairs nebrēkā par sensāciju, ieraugot pētnieciskās žurnālistikas stilā veidoto dokumentālo filmu Venēcijas konkursa programmā līdzās Vernera Hercoga, Žaka Riveta, Patrisa Šero spēlfilmām. Maikla Mūra politiskajās rotaļās inscenējuma un vēriena nekad nav trūcis.

Mūrs ir zvaigzne. Pateicoties saviem fiziskajiem dotumiem, vienreiz ieraudzījuši, viņa seju un stāvu paturēsiet atmiņā. Gluži tāpat kā viņa filmas. Viņa jaunajā filmā Kapitālisms. Mīlas stāsts ir epizode, kurā Maikls Mūrs, bruņojies ar kameru, ierodas kompānijā General Motors, un apsargs, neko nejautājot, zvana priekšniecībai, lai sāpīgā tonī ziņotu, ka ieradies Maikls Mūrs un grib runāt ar galveno šefu. Amerikāņi Mūra gājienus pazīst — gan parastie pilsoņi, gan politiskā elite…

Oskaru Mūram piešķīra par Boulingu Komubainai/Bowling for Columbine (2002) — stāstu par slaktiņu Kolumbainas skolā, kad jauni puiši nošāva savus skolas biedrus un skolotājus, izraisot šoku sabiedrībā. Diemžēl vēsture ir atkārtojusies arī pēc Mūra filmas. Kannu Zelta palmas zaru Mūrs ieguva par 9/11 pēc Fārenheta/Farenheit 9/11 (2004) par terorisma saknēm ASV. Vai pasaule ir kļuvusi saprātīgāka? Maikls Mūrs Venēcijā apgalvoja, ka pēdējos gados ir notikušas brīnumainas pārvērtības: "Es vienmēr esmu bijis opozīcijā tam, ko slavē un mīl citi amerikāņi. Ja man pirms gadiem trim vai četriem kāds būtu teicis, ka ir iespējami tādi vēlēšanu rezultāti kādus piedzīvoja Amerika, es nebūtu ticējis. Tagad es cīnos par to pašu, par ko katrs amerikānis, un ticu, ka ir iespējams viss." Mūrs kā vienmēr ir mazliet patētisks un ironisks, dzeltenā T kreklā, apvalkātā džinsa naģenē viņš ir tik demokrātisks, ka taisni vai aizdomīgi.

Personiskākā no filmām

Kapitālisms. Mīlas stāsts esot personiskākā no Mūra filmām. Viņš atgriežas pie tēmas, kas pirms 20 gadiem viņu padarīja par režisoru. Filma Rodžers un es/Rodger&Me bija viņa pirmā dokumentālā lente, kura pētīja strādnieku cīņu par savām tiesībām rūpniecības gigantā General Motor, kur tolaik strādāja arī Maikla tēvs.

Jaunā filma neesot atgriešanās pagātnē: "Tā ir nevis atgriešanās, bet šīs tēmas kulminācija" — tā Maikls Mūrs. Par ko tad ir jaunā filma? Par amerikāņu sapņa zaudējumu. "Lai ticētu amerikāņu sapnim, ir jātic ASV ekonomiskajai un juridiskajai sistēmai. Manuprāt, no Amerikas konstitūcijas ir jāsvītro vārds "demokrātija". Es uzskatu, ka nekas tāds vairs neeksistē."

Jaunā filma ir virtuozi un mazliet didaktiski montēta. Mūra piedāvātās metaforas ir naivas, bet amizantas. Cilvēks jau tāds pūdelis vien ir, kurš, ieraudzījis uz galda sviestmaizi, lec tik un lec — cerībā maizīti pakampt. Filma sākas ar bankas aplaupīšanas kadriem, kurus fiksējušas novērošanas kameras. Vairākas bankas, vairākas aplaupīšanas, attēls graudains, raustīgs, kā tāda videospēlīte… Tikmēr kāda ģimene tiek ar varu izlikta no tai piederošās fermas. Atnāk pieklājīgi, stalti vīri un parāda papīrus — bankas parādu dēļ mājas jau pārdotas — kravājieties. Starp citu, Maikls Mūrs vairākkārt dokumentālajā filmā atsaucas uz kinovēsturi. Kas tad tos mītus radīja un uzturēja, ja ne amerikāņu nacionālā māksla — kino? Bingo, Maikl Mūr! Sākot no Romas impērijas epizodēm kādā no 40.—50.gadu amerikāņu kino inscenējumiem un beidzot ar Ronaldu Reiganu kovboja kostīmā kinoaktiera karjeras laikā. Īpaši efektīgs un komisks Reigans — sava jaunības laika saimniecības preču reklāmās. Pēc tam Bušs dejās un dziesmās — dokumentālos kadros… Politiķi spēlē politiku, bet tie, kas smagi strādā, jūtas arvien vairāk apdraudēti, deklarē Mūrs. Viena no efektīgākajām filmas tēmām ir par apdrošināšanas kompānijām, kuras iedzīvojas uz gados jaunu strādnieku nāves gadījumu rēķina. Kapitālisms nozīmē ņemt un dot. Vairāk jau ņemt, Mūra balss komentē filmas aizkadrā. Ar sev piemītošo kategorismu un brīžiem pat vieglprātību Mūrs aizrunājas tik tālu, ka ticību kapitālismam salīdzina pat ar sātanisku reliģiju. Maikla Mūra manipulatora spēks ir viņa spējā runāt vienkārši, emocionāli un nezaudēt humoru. Apzinīgi pozējot savai kamerai, ar dzelteno policistu lentu, uz kuras rakstīts "netuvoties — nozieguma vieta", viņš pats personīgi apjož ASV finanšu iestāžu grandiozos namus. Publika zālē gavilē!

Mēs esam sabiedrotie!

Ko ar šo filmu jūs varētu pateikt eiropiešiem, Mūra kungs? "Mīļie, jūs, kas esat piedzīvojuši ekonomisko sabrukumu, kas nav mazāks kā Volstrītas kraha laikā! Mēs noteikti esam sabiedrotie. Varbūt jums vairāk veicies ar prezidentiem? Berluskoni kungs, ja jūs tur stāvat aiz durvīm, nāciet iekšā!" ar politiskā šovmeņa cienīgu žestu un intonāciju uz jautājumu reaģēja Maikls Mūrs. Viena no kritiķēm falsetā iesaucās — Maikl, mēs jūs mīlam! Jūs mums esat vienīgais! Protams, tas bija pārsteidzīgi, jo Anga Lī vadītā Venēcijas kinofestivāla žūrija savu lēmumu paziņos tikai 12.septembrī. Ņemot vērā, ka mežonīgais kapitālisms ir gandrīz aprijis Latviju, arī mums būtu laiks mīlēt Maiklu Mūru.