Riskēšu nosaukt filmu Nu ir pigori!/Vikrutasi par cieņas apliecinājumu "vecajām labajām padomjlaiku komēdijām", kas skatītāju simpātijas var uzpirkt ar trim grūti apšaubāmām vērtībām. Tās ir: labsirdīgs humors par mūžīgo krievu tēmu - vērienīgu kāzu dzerstiņu, acīmredzama mīlestība pret krievu nacionālo sporta veidu futbolu un bērnišķīgs prieks par brīnišķīgo aktieru ansambli.
Tomēr ansamblī, protams, veselas trīs pirmās vijoles ar baudu spēlē spēcīgs aktieris visdažādākajos ampluā Konstantīns Habenskis (viņa varonis ir provinciāls rakstnieks Slava Koloķilovs no Pirkstiņciema jeb Paļčikiem, kurš savā pirmajā "kosmiskajā odisejā" - Maskavas iekarošanas laikā - pamanās pakļūt zem apburošas maskavietes auto riteņiem), omulīgam runcītim līdzīgais TV šovmenis Ivans Urgants (pirmoreiz atraidīta līgavaiņa lomā, kas vien jau ir smieklīgi un neiedomājami) un ukraiņu izcelsmes populārā amerikāņu modele, dziedātāja un aktrise Mila Jovoviča, kurai maskavietes Nadjas loma ir ne tikai debija kino krievu valodā, turklāt ne gluži tipiskā romantiskā lomā, bet arī iespēja apliecināt savas dziedātājas prasmes, ko aktrise ar šarmantu akcentu arī dara.
Taču krievu komēdija nebūtu joku gabals, ja nabaga mīlniekam Slavam nenāktos pārvarēt neiedomājamus šķēršļus, kamēr viņš nokļūst līdz kāzām. Savukārt Nadjai nākas izciest prātam neaptveramus pārdzīvojumus - gan lai galvaspilsētas zagsā sagaidītu iecerēto princi Slavu, kamēr tas savos Paļčikos lauzīs darba līgumu, gan ar godu aizraidītu uzmācīgo iepriekšējo brūtgānu Daņu, kurš lien no ādas laukā ar īpašu jaunbagātnieka azartu, pēkšņi uzzinājis, ka viņa, seksapīlā krutā džeka, sīvākais konkurents ir kaut kāds inteliģents hļupiks no laukiem. Jāatzīst, ka šāda dramaturģiskā kolīzija, kurā par bez vainas vainīgajiem sāncenšiem kļūst lāga pilsoņi, patiešām raksturīga padomju laika komēdijām - ar slaveno "bezkonfliktu teoriju" par ideālā uzvaru pār labo, vārdsakot, filma kā absurdas situācijas atrisināšana.
Viltnieks Timurs Bekmambetovs savā studijā Bazelevs noorganizējis ne tikai dāvanu sava aktieru pulciņa galvenajam talantam Kostjam Habenskim, ļaujot tam filmā izbučoties jau ar otro Holivudas zvaigzni (Andželīna Džolija no Wanted bija pirmā), bet arī uzticējis filmas veidošanu leģendāram personāžam. Proti, režiju uzticējis padomju "zvaigžņu karu" - fantastiskās utopijfilmas Kindzadza - neaizmirstamajam vijolniekam Levanam Gabriadzem, gruzīnu aktierim un režisoram, kura "nacionālā humora" izjūta, manuprāt, brīžam glābj visai banālās filmas situācijas. Piemēram, kurš "normāls cilvēks" gan ticētu, ka pat skolotājs Slava nespētu atkratīties no darba piejūras kūrortciemā, ja to gaida gaišā nākotne Maskavā! Tā vietā Gabriadze sarīko filmas jautrāko daļu - Slavas piespiedu pārprofilēšanos par grūti audzināmo pusaudžu futbola komandas treneri ar vienu noteikumu - skolotājs tikai tad varēs doties uz Maskavu, ja šis dauzoņu bars uzvarēs futbolā. Nu to, uz ko futbolā ir spējīgi krievu bērni no filmas, derētu pamācīties Krievijas valsts izlasei!
Manai sirdij mīļā Mila Jovoviča ar lomu tiek galā jokodamās, kaut gan ir skaidrs, ka drusku ekspluatēta kā importa prece aktrise tiek - bizness ir bizness arī krievu kino. Un krieviem patīk šādi patriotiski žesti iz Holivudas.
Tādēļ beigu galā jāsamierinās, ka vienīgais Krievijas producents un režisors Timurs Bekmambetovs, kurš reāli un auglīgi jau vairākus gadus sadarbojas ar Holivudu (kopā ar Timu Bērtonu veidojis slavēto art house animācijas filmu 9, izgatavojis nacionālā hita Dienas un Nakts sardzes "rietumu versijas", nemaz nerunājot par Bekmambetova paša režisēto nekaunīgi kruto amerikāņu kases grāvēju Wanted/Tiek meklēts ar Andželīnu Džoliju un Džeimsu Makevoju), kārtējo reizi pierāda, ka ir gudrs stratēģis. Šie Pigori ir labi pigori.