Pa Krusttēva pēdām

Fonā orķestris spēlē melodiju no Krusttēva, un ciemata "boss" (kas gan cits viņš varētu būt) sirmiem, ar breolīnu atglaustiem matiem, nospodrinātiem brūno kurpju purngaliem, kopā ar savu melnā ādas vestē un baltā kreklā tērpto dēlu lēni un cienīgi soļo pa ciemata šaurajām, bruģētajām ieliņām. Visi viņus sveicina, un ar visiem abi pārmij pāris vārdu. Atspiedušās pret namdurvīm, viņos nolūkojas sieviņas, kuru grumbu izvagotās sejas un skatiens šķiet daiļrunīgāks par vislabāk uzrakstīto stāstu. Burzmai pa vidu vēl izskrien bariņš tīņu — viens spīdīgi baltā uzvalkā, spiciem kurpju purngaliem turpat mazās ieliņas vidū palīdz otram aiztaisīt kakla ķēdīti. Augusta svelmē mazliet draudīgi kūpošās, kārtējo reizi izvirdušās Etnas piekājes skarbā ainava ir saulē dzelteni izdegusi, tieši tāda kā ainā, kurā pēc korumpētā policijas kapteiņa un Solloco slepkavības Sicīlijā patvērumu meklējošais Maikls (Als Pačīno) ierauga Korleoni — ciematu, no kura aizgūts krusttēva dona Korleones uzvārds. Arī realitātē Korleones vēsture iemieso ne vienu vien Sicīlijas mafijas epizodi, tā bijusi mājvieta arī vairākiem mafijas bosiem, ieskaitot 1993.gadā arestēto Salvatori Rīnu, uz kura sirdsapziņas bijis vairāk nekā 150 slepkavību. No 1944. līdz 1948.gadam šajā pilsētiņā notikušas 153 ar mafiju saistītas slepkavības. Tiesa, 70.gados, kad tika filmēts Krusttēvs, īstā Korleone Frānsisam Fordam Kopolam šķitusi pārlieku mūsdienīga un neglīta, un filmēšana notika citā Sicīlijas vietā — netālu no Taorminas esošajā Savokā, nelielā 1134.gadā dibinātā ciematiņā stāvas klints virsotnē 303 metrus virs jūras līmeņa, kurp ceļš izlocījies kā lēcienam gatava čūska. Spocīgais muzejs Blakus klints nogāzē deg māja, uguns pamazām pārņem arī apkārtnes pļavas un piešķir ainavai papildu skarbumu. Melnie dūmi draudīgi savelkas ap smilš–krāsas ciemata ēkām. Pašā Savokas centrā, simtgadīga koka pakājē, laukumā ar brīnišķīgu apkārtnes panorāmu, ir kafejnīca, kur dienas vidū kārdinoši smaržo pašcepta maize. Cilvēku nav daudz — patiesībā tikpat kā neviena, vien kāds vecs vīrs, kurš kūpina cigāru, mazliet atgādinādams "krusttēvmitoloģijas" statistu. Nebūtu brīnums, ja viņš še tā sēdētu katru dienu. Turpat netālu ir arī mazais Vitelli bārs, kurā pēkšņas aizraušanās kā zibens šautras ķertais Maikls saimniekam lūdza viņa meitas Apolonijas roku. Galdiņš ārpusē ir tukšs, sastindzis filmas kadrs, blakus pie sienas — Krusttēva ciltskoks un fotogrāfijās fiksētas filmas epizodes. Šķietami izmirusī Savoka mazliet atgādina spocīgu muzeju, kuru pēc 1971.gada filmēšanas pametuši iemītnieki. Svētās Lučijas baznīca, kur tika filmētas kāzu ainas, ir mazliet augstāk kalnā. Vienīgais troksnis, kas kaut drusku pāršķeļ klusumu, ir no koka krītošās pārgatavojušās vīģes. Ceļš, pa kuru lejup devās kāzu gājiens, joprojām ir tāds pats — pat tonalitāte nav mainījusies. Savokā gan mēdzot iegriezties ne tikai krusttēvmitoloģijas, bet arī "kapeņu stāstiņu" cienītāji — te atrodas arī kapuciešu klosteris, kura katakombās glabājas 37 pabaisas XVIII gadsimta mūmijas pilnā apģērbā.Un dzīve kūsā Netālu no Savokas — arī klintī — ir vēl viens krusttēvciemats — Forca d"Agro. Tiesa, atšķirībā no Savokas tajā kūsā dzīve, klints malas restorāniņi pilni pusdienotāju, un mitoloģija izšķīdusi ikdienā. Forca d"Agro atrodas Krusttēva otrajā (ainā, kad Vito Korleonem nākas bēgt uz Ameriku) un trešajā daļā iemūžinātā nelielā XV gadsimta Svētā Agostīno baznīca. Arī aina, kurā Maikls (Als Pačīno) Kejai (Daiena Kītone) rāda māju, kurā dzimis viņa tēvs Vito Korleone, filmēta Forca d"Agro. Godpilnā "krusttēva taku" maršrutā noteikti iekļaujams arī filmas trešajā daļā iemūžinātais XIX gadsimtā celtais Palermo Teatro Massimo, uz kura kāpnēm filmā tika nošauta Korleones meita (tobrīd 19 gadu vecā Sofija Kopola). Savukārt villa, kuras pagalmā Krusttēva pirmajā daļā traģiski (uzsprāgstot automašīnai, ar kuru viņa īstenā sicīlietes lepnumā tik tikko kā iemācījusies braukt) iet bojā Maikla pirmā sieva Apolonija, atrodas mazliet vairāk uz Katānijas pusi, pie Fjumefredo. Tās nosaukums ir Castello degli Schiavi jeb Vergu pils, un tā ir arī vieta, kur filmas trešajā daļā savas krusttēva dzīves takas beidz Maikls Korleone. Terroir — zeme, nosaka viesmīle, kad kādā Etnas pakājes ciemata kafejnīcā vējš kūpošas pastas šķīvī iepūš melnas lavas drumslas. Un viņa to pasaka tik pašsaprotami, it kā tā būtu ikdiena. Terroir — tā ir arī Sicīlijas pēcgarša, kuru no jauna pārskatītais Krusttēvs tikai uzjundī vēlreiz.