Kritiķiem un skatītājiem, kuri jau ir un būs stāvā sajūsmā par Kristofera Nolana filmu Inception (Pirmsākums vai tomēr Ielaušanās/Iekļūšana, kas stāsta par sapņu zagļiem kontekstā ir pulka precīzāk), gan derētu atcerēties, ka ar pašu filmas pamatideju par dzīvi kā sapni un taustāmo realitāti kā ilūziju/fikciju jau gadsimtiem ilgi noņēmušies visu formu mākslas radītāji - un daudzviet viņu koncepti tieši filosofiskā ziņā bijuši krietni saistošāki par Nolana filmu sapni, ar kuras ideju režisors auklējies jau 16 gadu.
Pietiek nosaukt kaut vai Kalderona de la Barkas dramatisko poēmu Dzīve - sapnis, Augusta Strindberga ģeniālo lugu Sapņu spēle, Andreja Tarkovska izcilo filmu Solaris vai pat Ridlija Skota leģendāro scifi grāvēju Pa naža asmeni skrejošais/Blade Runner, lai Nolana svaigais "koncepts", kurā sapnis ir tikai pateicīga viela globālai ekonomiskajai spiegošanai (tieši ar to nodarbojas Koba brigāde, kurā sapulcināta ekstrēmi teicama jaunu aktieru komanda) vai labākajā gadījumā kruķis emocionālas traumas stabilizēšanai (kā Leonardo di Kaprio tēlotā sapņu zagšanas virtuoza Doma Koba gadījumā pēc sievas - aktrise Mariona Kotijāra - pašslepkavības), izrādītos bērnišķīgi šļupsti.
Manipulācijas ar psihi
Šā vai tā pēc 12 gadiem un diviem Betmeniem viens no Holivudas peļņas gigantu piecnieka Kristofers Nolans ir ieguvis absolūto Holivudas carte blanche un var filmēt, ko vien vēlas, - pat reanimēt savu jaunības sapni par filmu, kurā sapņus
zog gigantiskos apmēros (šīs laikam jau tiešām uzmācīgās idejas iestrādes atklājas Nolana
1998. gada melnbaltajā debijas filmā Sekošana/Following, tās galveno varoni arī sauca Kobs, un viņš, veikli manipulējot ar personu psihi, piesavinājās upuru identitāti).
Labvēlīgi noskaņotie kritiķi slavē Nolana darbu kā izcilu, pārsteidzošu vizuālu piedzīvojumu, kurš, paldies Dievam, nav veidots 3D formātā. Iemesls - Nolans, kurš dzīvē bieži valkā brilles, nevar ciest tehniskās neērtības 3D kinozālēs un vispār uzskata, ka šis atrakcijas formāts domāts bērnu izklaidei un intelektuāli mazattīstītiem pieaugušajiem, kuri neprot fantazēt. Pilnībā piekrītu.
Vizuālais transs
Ja nu kas filmā Inception ir sajūsmas vērts, tās ir divas lietas - asprātīgi izdomātie un līdz šim neredzētie (pat tādās lieliskās filmās kā pasaulē krutākā kinobrīnumu vizualizētāja Tarsema Singa šedevros The Cell, 2000, un The Fall, 2006) specefekti, kuros ielas un pilsētas var sarullēt kā tepiķīti un veikt visādus trikus, atrasties vienlaikus gaisā lidmašīnā, Alpu sniegājos un mašīnā uz ielas, ignorējot gravitāciju, ģeometriju, vienlaicīgumu, simetriju, fiziku, vārdsakot, novedot skatītāju vizuālā šoka transā.
Otra slavējama lieta - scenārijs ar daudzpakāpju sistēmu - darbība vienlaikus notiek zagļa galvā un apzogamā galvā (sapņos jeb zemapziņā), šīs realitātes bieži vien nesakrīt, citreiz atkal ir sinhronas. Vēl jāņem vērā, ka eksistē arī "īstā" realitāte, kurā Kobs ar kompanjoniem izdara šos pasūtījuma noziegumus - ielaušanos svešā "intelektuālā teritorijā". Šīs visas sižeta līnijas Nolans - scenārija autors - prot salīmēt, un tas ir aizraujoši, kā viņš to dara. Cepuri nost.
Un, protams, aktieru darbi. Kens Vatanabe, Džozefs Gordons-Levits, Elena Peidža, Kilians Mērfijs, Toms Berindžers, Lūkass Hāss, Pīts Postlveits, Mariona Kotijāra, Maikls Keins un, protams, Leo di Kaprio strādā ar iedvesmu un precizitāti kā Šveices pulkstentiņi. Tas nekas, ka di Kaprio tēlo apmēram tādu pašu uzbudinātu neirotiķi - tikai drusku smalkāk -, kāds viņš jau nesen bija Mārtina Skorsēzes Slēgtajā salā, bet sers Maikls Keins sīkā epizodītē filmā nokļuvis droši vien kā Nolana jaukais kaimiņš zemes īpašumos Anglijā. Joks. Taču fakts, ka pat sapņos dažnedažādi seifi kā drošākā vieta visādu noslēpumu un vērtību glabāšanai ieņem tik nozīmīgu vietu, gan maķenīt kaitina.