Ja tici, patīk
Pirmais piegājiens - citējot kādu latviešu kultūras lauka neapstrīdamu autoritāti, piekrist, ka "ar šo filmu ir kā ar ticību - ja tu tici, tev patīk, ja sāc domāt un analizēt - tad ir vāks!" un likties mierā, atstājot RS vērtējumu reliģiskajā uztveres paradigmā. Rezultāts ir sasniegts - filmu skatās aizgūtnēm, par to runā, strīdas un - kāds brīnums! - diskusijas nenotiek tikai profesionālo skauģu - latvju kinošņiku - šaurajā peļķītē (oh, būtu man divi miljoni, es tāāādu šedevru uzblieztu! - šādas runas dzirdēt smieklīgi un nožēlojami - nu, tad ej un dabū!), bet, kā izbrīnīta teica viena mana draudzene - "pat bankās un starp skeitbordistiem–ekstremāļiem". Ko runā - tās jau ir blaknes. Tā kā dzīvojam paātrinātā (lasi: paviršā) laikā un mediju totāli kontrolētā ziņu un skaļu virsrakstu formāta sociumā, galvenais - ka vispār runā (to neizgudroju es, pasaules pirmā mediamagnāta Rūperta Mērdoka ikdienas sauklis ir Give me a strong headlines!) Un Rīgas sargi dod - filmas skatītāju skaits jau pārsniedzis 50 000.
Var provēt "nenoraut tautai orgasmu" un pieņemt, ka par "visgrandiozāko un naudietilpīgāko kino Latvijas vēsturē" (tas gan ir, kā Odesā teiktu, viens liels jautājums - domāju, ka A.Leimaņa krāšņā Vella kalpu diloģija bija gan grandiozāka filmā nodarbināto cilvēkresursu ziņā, gan arī apjomīgāka budžeta, pat pēc tā laika koka rubļiem rēķinot) vēlams runāt pozitīvos superlatīvos. Galu galā, par 2–ar–astīti miljoniem pēc piecu gadu mokām 1 h 57 min ilgā filma un pie vienas aršanas arī laba investīcija nākotnei — kinopilsētiņa Slampē ir uzstatīta, tā ka patiesībā Aigars Grauba ir malacis kaut vai tajā ziņā, ka prata uzturēt "radošās vārīšanās burbuli" pat šķietami visbezcerīgākajās situācijās - un to jums pateiks katrs, kas filmējies vai strādājis pie RS.
Radītāju Čībās
Visbeidzot - šķiet, ka produktīvākais veids, kā "tikt galā ar filmu", ir mēģināt uz brīdi iekāpt tās radītāju čībās, censties saprast, ko un kādiem mākslinieciskajiem līdzekļiem viņi gribējuši mums pavēstīt un tad rezumēt, kas sanācis labāk, kas sliktāk, kas - nemaz. Tāpēc uz šī raksta laiku man nāksies izlikties, ka neko nezinu par Latvijas vēsturi 1919. - 1921.gados (jo citādi būs jākonstatē, ka filma ir ne tikai vēsturiski neprecīza, "fikcionāla", bet pat aplama un maldinoša... taču "mēs" nolēmām, ka Rīgas sargi nav vēstures mācību grāmata) un ka neesmu skatījies tādas teicamas spēlfilmas par apmēram to pašu laiku kā, piemēram, neseno franču "kara un mīlestības pasaku" Ilgā saderināšanās, klasisko Remarka ekranizāciju Rietumu frontē bez pārmaiņām, ak, tik daudz ko (jo negribētos līdzināties no viltnieka Umberto Eko patapinātās "klišeju summas" teorijas aptrakušam kinoteorētiķim, kas Rīgas sargos saskata teju vai latviešu Kasablankas mītrades mērogus - pēc šādas aiz matiem pievilktas analoģijas arī mūsu žiperīgais Sprīdītis ir latvju Odiseja...). Patiesībā, man nav nekas pretī pret zagšanu mākslas vārdā. Visi zog - postmodernā laikmeta likumi, un arī šo atziņu neizgudroju pašpersonīgi - vien citēju Ņekrošu, Bruku, Mnuškinu, Spīlbergu, Zemeki... Ir tikai viena būtiska piebilde — jāzog, jācitē, jāinterpretē, sauciet, kā jums tīk, - talantīgi. Nedomāju, ka kadru kopēšana mērogā 1 : 1 ir talantīga zādzība (tas - par to filmas skaistāko kadru - Elzu un Mārtiņu bumbas izrautajā bedrē).
Nav autorkino
Rezumējot - Rīgas sargi man vairāk patīk, nekā kaitina. Jā, es redzu, ka tas ir caur un caur "uz papīra" izskaitļots producenta kino, absolūti un viennozīmīgi - tas nav oriģināls mākslas darbs pēc būtības, bet gan lokalizēta, vietējam tirgum piemērota vispārzināmu dramaturģisko klišeju jeb arhetipu (tak izlasiet reklāmas taglines: par draudzību, par mīlestību, par Latviju!) kompozīcija/variācija. Protams, oriģināla formu tā mēģina iegūt ar lokālo aktierspēku palīdzību un brigādi, kuras roku darbu filmā var tikai apbrīnot - vispirms jau mākslinieka Mārtiņa Mīlbreta, kostīmmākslinieces Sandras Silas, grima mākslinieces Emīlijas Eglītes un to abu coolīgo datorčaļu, kas filmu vizuālajā ziņā ir patiešām padarījuši par art–touched/mākslas skartu produktu - "otro realitāti", atdzīvojušās pastkartītes efektu; vienlaikus es arī skaidri redzu, ka filmai RS ir daudz brāķa krāsu korekcijas ziņā. Taču ij negrasos pārmest projekta RS autoriem šo klišejisko "otršķirību", jo tad no zemes virsas būtu jānoslauka arī 90% Holivudas produkcijas, kurai pats Izklaidē šķiebju trīs un pat četras zvaigznītes. Rīgas sargi nav autorkino tā eiropeiskajā izpratnē, tas arī tāds nevar būt, ja arī dikti censtos - tā iemesla dēļ, ka stereotipu un dramaturģisko pamatsituāciju - ķieģelīšu īpatsvars uz vienu filmas kvadrātcentimetru pārsniedz standarta normas (visuzskatāmāk to demonstrē neveiklā epizode ar cēlā nomocītā nacionālā varoņa Mārtiņa un vācu nelieša - slepkavas kautiņu Torņakalna baznīcas spicē - vēl treknāks vulgārais simbolisms pat padomju propagandas filmās nav manīts).
Rīgas sargu problēma ir kaut viena īsti traka, radoši neprognozējama scenārista trūkums četru scenāristu grupā, kuri vairāk rūpējušies, lai stāstam gali ar galiem saiet kopā, nevis funktierējuši, kā stereotipās, atstrādātās "draudzības", "mīlestības", "patriotisma uzplūdu", "neliešu orģiju", "nodevības intrigu" epizodes padarīt mazāk prognozējamas, lai filmas naratīvā kanva tik dikti neliktu žāvāties no deja vu baciļa. Protams, šādā situācijā - un šo formulu veiksmīgi ekspluatē Holivuda - vienīgais glābiņš ir aktieru sejas/talants un specefekti. Ar specefektiem un vēl sarežģītāku lietu - "dzīvajā" inscenētajām batāliju ainām Rīgas sargos viss ir OK. Te gadās pat šedevrāli kadri - piemēram, tas, cik aizkustinoši sprādzienu dārdos aiz lielgabala vairoga noslēpušies trīc Andra Keiša un Viļa Daudziņa varoņi - baiļu haosa atmosfēra panākta super!
Emocionālā sirds
Bēdīgāk ir ar tām sejām, precīzāk - filmas emocionālo sirdi. Diemžēl, starp filmas galveno emocijas radošo pāri - Elitas Kļaviņas Elzu un Jāņa Reiņa Mārtiņu nav jūtu ķīmijas (toties abi aktieri pilnīgi pārliecina, kad kadrā ir vieni, bet Reinis vispār veic varoņdarbu, nemaņā patriotiskos tekstus darot dzīvus). Var jau arī domāt, ka šis pāris gluži vienkārši pārāk ilgi cietušies un kaisle izplēnējusi jābūtības aptuvenībā. Toties patiesas mīlestības/naida dzirksteles strāvo starp Ināras Sluckas krodzinieci un Artura Skrastiņa muzikantu, kaut arī Skrastiņš joprojām pārāk tīksminās pats par sevi kadrā. Maķenīt uzspīlētu entuziasmu ik mirkli demonstrē citādi simpātiskie Viļa Daudziņa un Andra Keiša varoņi. Korekti rezervēts, līdz ar to savu "iekšējo noslēpumu" glabā Ģirta Ķestera tēls. Atmiņā paliek Agra Māsēna tēvs - kluss un vietā. Arī lietuvietis K.Jokštas Ulmaņa lomā ir pieklājīgs. Protams, apgrēcīgi būtu neslavēt kolorītos ļaunos - Pētera Krilova Niedri, Romualda Ancāna Golcu, Ģirta Krūmiņa Bermontu, Māra Andersona, Indras Briķes bezvārda nevaroņus.
Visvairāk pēc šīs filmas - simulakra gribas domāt par apbrīnojamo latviešu lētticību jeb tautisko naivumu, - Rīgas sargi taču, ja ņem tā brutāli, ir stāsts, kurš pārspēj visfantastiskāko pasaku: pa Rīgas pili klīst divi vīri (Ulmanis un Niedre), kuri vada valsti, uz tiltiem tiekas ar galveno nacionālo Lāčplēsi Mārtiņu un sarīko riebekļiem vāciešiem ar sadistu Golcu priekšgalā tādu ļembastu, ka pat politiskais nīkulis Niedre (izrādās, ne tas Andrievs Niedra) noraustās. Bet dēkainais izvirtulis un gleznu zaglis Bermonts pa to laiku nodedzina Lancmaņa kunga lolojumu - Rundāles pili! Un mēs visi šo dēku stāstu alias Sivēntiņa dāvanu lācītim Pūkam podiņā ņemam par pilnu, slienamies kājās ovācijās un aizkustināti raudam. Fenomens, ne tauta, kā es te stāvu!