Pamatīga reanimācija
Tātad. Trīsdesmit astoņus gadus vecais Nolans strauji bija iemantojis cieņu "augstās mākslas" vērtētāju aprindās ar divām nopietnām dramatiskajām filmām Memento (2000) un Insomnia/Bezmiegs (2003) un paveicis šķietami neiespējamo — 2005.gadā reanimējis kritiķu apsmieto, kaut arī joprojām kases grāvēju sarakstos iekļaujamo komiksa Betmens/Sikspārņcilvēks kinofranšīzi, uzņemot skarbi reālistisko Betmenu. Sākumu un nomainot glamūro vīrieti spēka gados Džordžu Klūniju pret jauno Kristjenu Beilu, kā to prasīja sižeta loģika, jo Betmens. Sākums taču demonstrēja fantastiskās pilsētas Gotemas leģendārā maskotā lidoņa — nakts varoņa — pretrunīgās personības izaugsmes ceļu. Bet jaunajai, kopumā septītajai kinematogrāfiskajai atrakcijai, vārdā betmeniāde (protams, neskaitot sešdesmitajos gados populāro TV seriālu), vajadzēja pacīnīties pašai ar savu "asti" — neseno kinopagātni, kad par Betmena ienaidnieku kļuva Džokers no filmas Betmens, kuru 1989.gadā režisēja Tims Bērtons un kurā ļaundari — psihopātu ar izkropļotu seju — spēlēja pats Džeks Nikolsons, aizsākot "gotiskā trillera" stilu un pierādot, ka komikss uz ekrāna var būt laikmetīgās mākslas diskusiju objekts (1992.gada Betmens atgriežas, 1995.gada Betmens mūžīgi, visbeidzot 1997.gada Betmens un Robins Bērtona šedevram ij tuvu nestāv, kaut — paradokss! — katra no šīm filmām nopelnīja daudz vairāk par pirmo daļu).
Vienaudži
Nolans Džokera lomai uzaicināja Hītu Ledžeru — pirms trīsdesmitgadnieku paaudzes aktieru līderi. Režisora aprēķins atkal loģisks: lai nāvīgajā cīņā par tumsu cilvēku dvēselēs un haosu pilsētā sacenšas vienaudži (Beilam — 34, Ledžeram — 28 gadi). Izrādījās, ka Betmena — 2008 ienaidnieku saraksts scenārijā papildinājies arī ar Gotemas apgabala galveno
prokuroru/tiesnesi Hārviju Dentu Divseji, kura lomā ir lieliskais Ārons Ekharts (38) un kurš pēc stāsta ir Brūsa Veina/Betmena draugs, kuram piešķirtā likuma vara nodara neatgriezeniskas izmaiņas psihē: prokurors kļūst par noziedznieku, kurš cīnās pret Džokera sēto sabiedrisko anarhiju un teroru ar fašistisko lozungu "mērķis attaisno līdzekļus" uz lūpām. Betmena iemīļotās meitenes lomā Ketiju Holmsu Krūzu gaidāmā bērna dēļ nomainīja Megija Gilenhola (Džeika māsa), bet Betmena uzticamais sirmais kalpotājs un tehnisko gadžetu pārzinis Alfrēds palika nevainojamā sera Maikla Keina pārziņā. Sapņu komanda un pamatīgs budžets — visi laimīgi ķērās pie darba pērnā gada vasarā.
Uzmanību — spoilers!
Tā parasti kinoaprakstnieki brīdina fanātus, ja tekstā gaidāms sižeta izklāsts, kas laupītu daļu baudas filmas skatītājiem. Tumšā bruņinieka gadījumā viena "spoilera" lomu diemžēl spēlē visiem zināmā traģēdija — janvārī no nejaušas, bet liktenīgas medikamentu sajaukšanas (stipri pretsāpju līdzekļi kombinācijā ar miega zālēm) savā Ņujorkas dzīvoklī nomira Hīts Ledžers. Kaut arī itin visi Ledžera partneri jau agrāk bija minējuši, ka Hīts Džokera lomu spēlējis ar milzīgu atdevi, radot patiesi biedējošu šizofrēniska maniaka slepkavas tēlu, vien kinoveterāns Maikls Keins uztraucās, ka "šī Hīta apsēstība ar lomu man lika baidīties par aktiera veselību". Tālākais ap Tumšo bruņinieku vispār ir diezgan aizdomīga mistika.
Protams, Ledžera nāve nav pirmais gadījums, kad studija traģēdiju izmanto filmas publicitātes un reklāmas nolūkos. To, ka tas ir tieši tā, apliecina fakts, ka trīs no četriem Tumšā bruņinieka reklāmas rullīšiem sniedz pilnīgi ačgārnu priekšstatu par filmu. Pēc reklāmas iznāk, ka Džokers/Ledžers ir gandrīz vai galvenais filmas tēls un varonis (resp., tumšais bruņinieks, kā daudzi arī domā). Tā nebūt nav.
Galvenais varonis joprojām ir Beila atveidotais Brūss Veins jeb Betmens, un tieši viņam jācīnās ar tumšo pusi pašam sevī — šo filmas idejisko aspektu šoreiz īpaši akcentē režisors Nolans, acīmredzot uzskatīdams, ka īsti normālu dzīvi nespēj dzīvot tāds "pozitīvais cilvēks", kurš vislabāk jūtas tieši terora un anarhijas apstākļos. Betmens, kā mēdz teikt, var pašrealizēties tikai tad, ja ir kāds Džokers vai Divsejis, kas pasauli/pilsētu grūž haosā un postā. Nolanaprāt, tas norāda uz zināmu defektu arī pašā Betmena apziņā — nu, kā tiem mūžīgajiem karotājiem, kas atdzīvojas un ir laimīgi tikai ekstrēmās situācijās.
Reklāma melo arī tajā ziņā, ka pilnīgi ignorē otru slikto puisi Hārviju Dentu — Divseji, kurš ir tāds pats līdzvērtīgs ienaidnieks Betmenam kā Džokers. Secinājums: protams, šī filmas reklāmas kampaņa ekspluatē Hīta Ledžera nāvi. Pilnībā piekrītu režijas klasiķim Terijam Giliamam, kurš asi nosodījis "netīro, amorālo Holivudas studiju politiku — jebkuriem līdzekļiem iedzīvoties uz talantīga cilvēka nāves rēķina". Vien paliek jautājums — kā būs ar paša Giliama topošo filmu Daktera Magoriuma brīnumu impērija, kuru meistars jūnijā pabeidza filmēt un kurā, kā zināms, savu lomu līdz galam nospēlēt tā arī nepaguva Hīts Ledžers? Vai Giliams Ledžera vārdu titros pieminēs?
Tikmēr ASV kritiķi aizgūtnēm slavē Nolana veikumu, jūsmojot par režisora "absolūto stilistisko dzirdi", ideālo balansu starp psiholoģisko nežēlību, pirotehnisko action, sižeta intrigu mudžekli un brīnišķīgo aktierspēli, kurā katram personāžam dotas visspilgtākās iespējas izpausties. Galvenais — šī komiksa ekranizācija pierāda, ka arī komiksi var būt viela nopietnām pārdomām par katra atsevišķa indivīda dzīves jēgu — globālā haosa un apdraudētības apstākļos, kādi uz ekrāna sarīkoti Gotemā un
kas daudz neatpaliek no mūsdienu reālās dzīves. Viens gan — filma, līdzīgi otram šī gada kino komiksam — pārsteigumam Dzelzs cilvēks, pilnīgi nav paredzēta bērnu, pat ne pusaudžu auditorijai (atzīšos — man personīgi Ledžera tēlotais sociopāts Džokers ārkārtā atgādināja Entonija Hopkinsa spēlēto inteliģento cilvēkēdāju Hanibālu Lekteru no pirmās Jēru klusēšanas!).
Bet Hīta Ledžera tēlojumu viņi, kritiķi, sauc par "ģeniālu", "filigrānu iemiesošanos sātana ādā", dēvē to par "obligātu Oskaru kandidātu" un aizrakstījušies pat līdz tam, ka atļāvušies skaidri un gaiši pateikt — Ledžers pārtrumpojis pašu Džeku Nikolsonu! Jūs gribat to brīnumu redzēt? Lūdzu, Tumšais bruņinieks ir klāt. Un amerikāņu kritiķiem šoreiz ir taisnība — vismaz par Hītu.