.. Arī vīriešu sastāvs nav smādējams - te darbojas nesen rādītajā drāmā Kā bērni/Bērnu spēlītēs/Little Children lielisku iespaidu atstājušais Keitas Vinsletas partneris, vīrišķīgi simpātiskais Patriks Vilsons, gan Pamatinstinktā 2 un Elizabetē (TV seriālā) pamanītais sprogainais jauneklis Hjū Dānsijs. Kā saka - ar šādiem aktieriem var kalnus gāzt!
Kur nu vēl scenārists - Pulicera prēmijas laureāts, Stundu un Mājas pasaules malā autors Maikls Kaningems, kas ķēries pie savas draudzenes Sūzenas Mino romāna pielāgošanas ekrānam. Tiesa gan, romāns Vakars/Evening ir pieskaitāms kaut arī kvalitatīvai, tomēr tipiskai sieviešu literatūrai, bet ne tādēļ, ka stāstītu par mātes un viņas divu meitu attiecībām, kā arī atklātu dižo noslēpumu - kādēļ sarežģīta rakstura sievietes izvēlas tieši tādus vīriešus, kādus nu tās izvēlas. Sieviešu romāns tas ir tajā ziņā ka vīrietis šādā literatūrā tiek saprasts kā vārda "dzīve" sinonīms.
M. Kaningems provējis izvairīties no šī sievišķīgā skatpunkta, filmas struktūru veidojot drīzāk kā detektīvu. Turklāt divos līmeņos: vispirms intīmajā mātes - meitas attiecību plānā, liekot vecajai Annai (Redgreiva) ilgu laiku pavadīt uz nāves gultas, kamēr filmas "miesu" aizpilda viņas atmiņu uzplaiksnījumi, kurus viņa gan pārcilā savā apziņā, gan kā stāstus vēstī savām abām meitām Ninai un Konstancei (Kolete un Ričardsone, kas līdzās pašu nebūt ne vieglajām dzīves rūpēm gādā, lai māmiņai viegla aiziešana). Otrs detektīva līmenis paredzēts vairāk skatītājiem. Un tas ir burvīgi nofilmēts Rodas salas (jeb Rodailendas) zelta laikmeta - 50. gadu turīgo iedzīvotāju sadzīves/kopdzīves valdzinošais klimats, kurā cilvēki bija un uzvedās tik smalkjūtīgi, runāja skaistos literāri pareizos teikumos, ka drusku jau šķebina, un par varas makti mēģina nesabojāt apkārt valdošo idilli. Idilli, kas iekļaujas divu kaimiņīpašumu robežās, kurās vērojam jauniņo Annu un viņas labāko draudzeni Lilu (jaunībā Gamere, vēlāk Strīpa). Bet jaunkundzēm, kā zināms, pienāk precību laiks un ir jāizvēlas starp diviem. Tieši šī izvēle vai, pareizāk sakot, intriga, kādā veidā notiek Annas un Lilas izvēle starp nelaimīgo sentimentālo un diemžēl filmā pārāk acīmredzamo lūzeri Badiju (Dānsijs) un tik perfekto, galanto un seksīgo dakteri Harisu (Vilsons). Bet, kā smejies, mīlestība ir ne tikai akla, reizēm tā mēdz būt arī ļauna. Tā ka Annai uz nāves gultas nākas izvētīt ne tikai savu savdabīgo, šķietamu brīvības alku vārdā attaisnoto vientulīgo dzīvi, bet slēgt rēķinus arī ar savu labāko draudzeni un savām meitām. Principā Annai beidzot jāpārstāj melot.
Ja tas, ko te aprakstīju, būtu izturēts skarbas drāmas intonācijās, iespējams, mēs redzētu vienu no labākajām šā gada filmām ar vairākiem potenciāliem Oskara nominantiem aktieru aroda slavināšanā. Taču cienījamais operators (filmas vizuālā kvalitāte un portretējumi ir izcili), kas tapis par režisoru veselam ģēniju pulciņam, iet vieglāko ceļu un visu saķērnā ar sentimentāli saldu cukurūdeni, kas līst no ekrāna aumaļām. Protams, jūtīgāki skatītāji filmas laikā ķers pēc šņupdrānas ne reizi vien. Tā vietā, lai skaidri apjēgtu un citiem (mums) parādītu, ka nevar uzbūvēt personīgo laimi uz citu ciešanām. Jā, dzīvē tā notiek. Tomēr, redzot tādu aktieru ansambli, gribas brēkt: un tik vien kā "sieviešu romāniņš" par nabaga mūžam nelaimīgajām drostaliņām, kam visi citi, sākot ar "maitu dzīvi", beidzot ar "apstākļiem", izņemot pašas, dara pāri?