Venēcijas festivālā - Pītera Grīneveja multimediāla izstāde
Pagājušās nedēļas nogale Venēcijas Lido salā: sarkani paklāji, saules nogurdinātas kinozvaigznes un festivāla pēdējie akordi. Bet tas nebūt nav viss, ko var piedāvāt pilsēta, kas pati ir mākslas darbs. Venēcijas Sandžordžo salā atrodas sens klosteris, tagad — modernās mākslas centrs. Ekscentriskais britu kinorežisors Pīters Grīnevejs tajā sarīkojis multimediālo izrādi Kāzas Kānā/The Wedding at Cana. Tās reklāma Venēcijā grezno kuģīšu satiksmes bukleta vāku, tāpēc neievērot daudzfigūru gleznas attēlu, kuru šķērso sarkanas lāzerstaru līnijas, ir neiespējami. Ja kino iespaidu gūzmā būtu noslinkojusi, zaudētu savu spilgtāko Venēcijas iespaidu.
Tehnoloģiju sprādziens
Grīneveja piedāvātajai izrādei/izstādei/videoinstalācijai grūti atrast žanrisku apzīmējumu, kā jau visam, ar ko pēdējos gados nodarbojas režisors. Ir sajūta, ka jauno tehnoloģiju pielietojums sasniedzis kulmināciju kā sprādziens Visumā, kas rada jaunu mākslas galaktiku. Grīnevejs savā projektā Deviņas klasiskas gleznas, izmantojot datorprogrammas, gaismu, skaņu, kustīgus un statiskus attēlus, balsi, veido audiovizuālu priekšnesumu par pasaules glezniecības šedevriem. Būtībā viņš veic gleznu arheoloģiju, tās virtuāli preparējot, vizuāli komentējot, papildinot ar animāciju un datorefektiem. Grīnevejs jau veidojis multimediālas izrādes par Leonardo da Vinči Svēto vakarēdienu (Milāna, 2008) un Rembranta Naktssardzi (Amsterdama, 2006). Grīneveja projekti ir daudzdimensionāli. Tā tas bija ar izstādēm un tām sekojošajām filmām projektam Tulsa Lupera ceļa somas. Līdzīgi Grīnevejs iecerējis darboties ar glezniecības šedevru projektu. (Festivālā Baltijas pērle tiks rādīta Grīneveja filma Naktssardze, kas ir Rembranta gleznai veltīto māksliniecisko izpausmju pēdējais posms.)
Itāļu mākslinieka Paolo Veronēzes (1528—1588) gleznas Kāzas Kānā oriģināls atrodas Luvrā Parīzē.
1797.gadā Venēcijā Napoleons to sagrieza gabalos kā kara trofeju un izveda no Itālijas. Grīneveja izrāde notiek gleznas vēsturiskajā atrašanās vietā San Georgio Palladian Refectory. Glezna savulaik tapa kā klostera mūku pasūtījums speciāli šai ēkai.
2007.gadā P.Veronēzes meistardarba faksimilkopija atgriezās klosterī.
50 minūtes brīnuma
Grīneveja izrāde ilgst 50 minūtes. Publika drīkst sēdēt vai gulēt uz grīdas, var staigāt pa telpu. Uzvedums noris visapkārt — ar Veronēzes gleznu kā centrālo spēles laukumu. Grīnevejs, kurš pēc izglītības ir arī gleznotājs un aizraujas ar numeroloģiju, izrādi sāk, iepazīstinot ar gleznas personāžiem. Veronēzes gleznā ir 126 cilvēku figūras (Grīnevejs viņus saskaitīja manu acu priekšā). Mākslas darba sižets ir biblisks, attēlo svinības, kuru laikā Jēzus veic pirmo brīnumu — pārvērš ūdeni vīnā. Glezna šķiet sadzīviska — kņada ap viesību galdu, kalpotāji, kas servē ēdienus, muzikanti, bet centrā Jēzus Kristus ar Mariju un mācekļiem. Grīnevejs uz sešiem ekrāniem, kuri izvietoti visapkārt uz telpas sienām, izkadrē katru gleznas varoni, sākot ar Jēzu Kristu. Strukturēšanu Grīnevejs sāk no gleznas augšas, nr.001 piešķirts kādai sejai, kas skatās no nama augšstāva. Jēzus Kristus ir nr.075, viņš visu izrādi ar gaismu un kadrējuma palīdzību saglabā centrālā tēla lomu. Vienlaicīgi ar personāžu parādīšanos notiek dialogs kā radiolugā, ierunāts daudzās balsīs, attēli ir papildināti ar subtitriem divās valodās, izkadrēto tipāžu gaismas stars palīdz ieraudzīt gleznas kompozīcijā. Visriskantākā izrādes vieta ir dialogs, kura autors ir pats Grīnevejs — viņš ir sacerējis čalas, kādas varētu būt notikušas pie galda — par tā klāšanu, par viesu skaitu, par mūziku, kuru atskaņot. Ir arī klasiskais Bībeles teksts par ūdens pārvēršanu vīnā. Taču unikālākais ir tas, ko Grīnevejs dara ar pašu gleznu. Viņš to, dažādi gaismojot, fragmentē un arī interpretē. (Vienubrīd gleznā parādās, piemēram, Svētā vakarēdiena mizanscēna.) Viņš gleznā liek plosīties zibenim, tās dziļumā sākas ugunsgrēks un visbeidzot — spēcīgs lietus. Viena no izrādes kulminācijām ir pašas gleznas izmantošana par ekrānu. Pēkšņi Grīnevejs parāda gleznu no realitātē neeksistējoša rakursa kā datorgrafisku attēlu, kurā redzama notikuma vieta no augšas, tēlu silueti, proporcijas, attālumi. Pasaules mediji šo izrādi jau nosaukuši par visu laiku labāko lekciju mākslas vēsturē. Projektu Grīnevejs realizējis kopā ar fotogrāfu un vizuālo efektu mākslinieku Reineru van Brummelenu. Šim Venēcijas projektam sekos vēl citi. Grīnevejs izveidojis arī filmu Kāzas (The Marriage), kas tika rādīta Venēcijas festivālā un sasaucas ar Veronēzes gleznas tēmu.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.