Zēns, pilsēta, mūzika

Šis frīks, vārdā Eivans Teilors — lomā Holivudas iemīļotais bērns/zvaigzne Tedijs Haimors, kura spilgtākā loma ir Tima Bērtona Čārlijā un šokolādes fabrikā — gan ilgi necieš laikabiedru dunkas un laiž ļekas vaļā — pa tiešo uz Ņujorkas Centrālparku, kur satiek citu puišeli ar ģitāru. Mūzika ir Eivana apmātība, kaut bērnunamā, šķiet, neviens nav parūpējies par viņa īpašo spēju attīstību — viņš savā prātā spēj radīt mūziku no lielpilsētas trokšņiem, mašīnu riepu švīkstoņas, šūpoļu čīkstēšanas un vēja nestu maisiņu čaukstēšanas (šīs epizodes ar Eivanu pilsētā un tās skaņās ir vienas no skaistākajām filmā). Paralēli filma piedāvā arī tā dēvēto flaschback — atkāpi pagātnē, romantisku un eksaltētu stāstu par jaunas talantīgas un brīnumskaistas čellistes (Kerija Rasela) un tikpat apdāvināta, vīrišķīga rokmuzikanta (Džonatans Rīss Maiers) tikšanos un vienas nakts mīlestību. Nav jābūt muļķim, lai jau saprastu — ģeniālais bērns, kurš vientuļš klīst pa Ņujorku, ir šo divu jauno cilvēku, mūziķu bērns. (Turklāt Haimors ir uzkrītoši līdzīgs Raselai.)

Un plūst straumes

Filmas režisore Kerstina Šeridana turpmāko stāstu būvē kā šo divu paralēlo straumju — "tas notika pirms 10 gadiem" un "tas notiek tagad Ņujorkā ar bēguļojošo Eivanu" — plūdināšanu. Protams, skatītājam lemts uzzināt, ka brīnišķīgā čelliste nav vis māte dzeguze, kas pametusi savu zīdainīti bērnunamā, bet traģisku apstākļu virknes upuris, kas pat īsti nav zinājusi, ka viņas bērniņš ir dzīvs, ko nu vēl par tēvu, kurš skaisto čellisti ir pazinis un mīlējis tikai tai liktenīgajā naktī, kaut nav aizmirsis, par spīti savai jaunajai — "japīša" dzīvei — un solīdam uzvalkam. Savukārt Eivans tīri labi tiek galā ar Ņujorklas ielu dzīvi un pat nešpetnu mazu bērnu talantu izmantotāju Maksvelu — sev netipiski negatīvā lomā Robins Viljamss —, kura pārziņā ir vesela bērnu ielu muzikantu komanda. Pret saviem padotajiem šis "uzņēmējs" (suteners?) izturas bez īpaša sadisma un Eivanam — jaunienācējam savā komandā — iemāca (cik nu tādam briljantam to vispār vajag) spēlēt ģitāru, ļaujot viņam pelnīt uz ielas, lai pats iekasētu nopelnīto.

Cukurvates meistare

Īru režisore Kirstena Šeridana (32) ir unikāla parādība, viņas filmogrāfijā, par spīti režijas profesijai vēl šķietami zaļajai jaunībai, ir virkne festivālos apbalvotu īsfilmu un arī festivālu hits Disco cūkas/Disco Pigs (2001). Viņa nāk no īru režijas dzīvā klasiķa Džima Šeridana klana (meita!), turklāt sadarbība ar tēvu, gan scenāristes statusā, filmā Amerikā/In America (2002) — depresīvā drāmā par mūsdienu imigrantu ģimeni Amerikā — sagādājusi Kirstenai arī Oskara nomināciju. Savā jaunajā darbā — filmā Sirds mūzika (tās nosaukums oriģinālvalodā gan ir August Rush, tātad Augusts Rašs, kā sevi savās bēgļu gaitās dēvēs arī filmas galvenais varonis — zēns/bēglis) Šeridana nevairās būt eksaltēta — filmas emocionalitāte un melodramatisms, kura koncentrācija vietumis atgādina gan Latīņamerikas melodrāmas, gan saldākos no Holivudas sīrupu stāstiem, brīžam draud arī apšķebināt. Cik tad var patērēt cukurvati? Taču ne jau bez skaidras pārliecības un vēlmes palidināties pasakas žanra visatļautībā un romantikā Šeridana veidojusi šo saldo, muzikāli aizraujošo mūsdienu pasaku par kāda bāreņa lielo talantu un brīnumaino likteni. Ja paši neesat gatavi ievīstīties cukurvatē, filmu bez bēdu var izmantot arī kā skatāmvielu "visai ģimenei" — desmitgadīgie (un vecāki) un muzikālie būs tai laba auditorija.

Sirds mūzika

Melodrāma. Rež.K.Šeridana. ASV. Lomās T.Haimors, R.Viljamss, K.Rasela, Dž.Rīss Maiers

HHH