Ziņās dominē „pilsoņu karš Irākā”. Šis skarbais apzīmējums līdz šim ir bijis tabu Vašingtonas Baltajā namā. Tagad tas kļūst par viespārpieņemtu Irākas asiņainā haosa raksturojumu. Tam pirmdien pievienojās arī ANO ģenerālsekretārs Kofi Anans. 3709 – tāds, saskaņā ar ANO datiem, ir šī gada oktobra mēnesī Irākas pilsoņu karā nogalināto civiliedzīvotāju skaits.
Kļūst neomulīgi un jautāju sev, vai man nebūtu jākaunas (vai jāpaklusē) par savu publiski pausto atbalstu Latvijas līdzdalībai Huseina režīma likvidēšanā. Atbilde nav vienkārša. 2003. gadā tas bija pirmkārt Latvijas nacionālo interešu diktēts lēmums – visstingrākais atbalsts vadošajai NATO lielvalstij (un Latvijas neatkarības atbalstītājai) garantēja pievienošanos Aliansei. Šodien pat viskaismīgākie Irākas kara rosinātāji Amerikas konservatīvo ārpolitiķu rindās sacenšas arvien grēkāžu meklēšanā un nemākulību atmaskošanā. Izplatās “zaudēta kara” sindroms – arī attiecībā uz Afganistānu,
Vai vainīgo meklēšanas laiks nepienāk arī Latvijā? Vai mēs esam līdzatbildīgi par tām stratēģiskajām kļūdām, taktiskajām muļķībām, tiesisko nihilismu un politiskajiem meliem, ko šajos gados ir pieļāvuši (vai atļāvušies) lielvalstu līderi?
Mana atbilde sev: mēs rīkojāmies savās interesēs un saskaņā ar savām vērtībām. Mūsu intereses īstenojās, bet vērtības diemžēl devalvējās. Pagaidām operācija „Irākas brīvība” ir nodarījusi vērtībām „brīvība”, „demokrātija” un „tiesiskums” pasaulē vairāk kaitējuma nekā spēj kompensēt to daudzkārtēja atkārtošana Buša izcili sarakstītajās runās.
Tomēr es ceru, ka pēdējo gadu kļūdu atzīšana un novērtēšana nenovedīs pie Irākas pamešanas starpkopienu asinspirtī. Ka ASV paliks iesaistīta Irākā vēl un, ja nepieciešams, iesaistīties dialogā ar pašu nelabo, lai 3709 ik mēnesi vairs nebūtu operāciju „Irākas brīvība” visizteiksmīgāk raksturojošais skaitlis.