Kad kaut kur ierodas Aigars Bikše, viņu grūti nepamanīt: liels augums, pliks galvvidus, bārda un acenes. Patīkama baritona balss. Tie ir pastāvīgie elementi, savukārt viņa tautiskās jostas vai izrakstītās jakas, šalles un lakati – mainīgi aksesuāri. "Profesors Aigars Bikše visus stilīgos noliek uz lāpstiņām," vēstīja portāls VIPI pēc tam, kad minētais kungs bija ieradies modes skatē stilizētā slātaviešu tautastērpā. Šādos pasākumos viņš pāris gadu kā redzams biežāk, jo, būdams Mākslas akadēmijas profesors, vada Modes nodaļu. Tomēr Bikšem pašam neesot ambīciju būt par modes guru: viņš par savu uzdevumu uzskata plaša spektra piedāvājumu studentiem un lepojas ar jaunajiem piesaistītajiem mācībspēkiem.
Tagad grūti noticēt, bet gan mācību gados Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā, gan Mākslas akadēmijas Tēlniecības nodaļā Bikše bija vienkāršs, labi audzināts puisis ar pieklājīgām manierēm. Apņēmība kļūt par kaut ko vairāk gan jau bija pamanāma. Lielā mērā arī šodien Bikše ir tāds pats – pirmām kārtām profesijā labi sagatavots tēlnieks, kurš nesmādē reālistiskus izteiksmes līdzekļus un ir viens no nedaudzajiem Latvijā, kurš cenšas darbus realizēt cēlajā materiālā – bronzā. "Tēlnieks ar izteiktu plastiķa talantu, mīl pārsteigt ar asprātīgiem instalāciju risinājumiem, vides objektiem, akcijām un aktuāli konceptuāla satura izvērsumiem skulptūrā, nereti lietojot netradicionālus materiālus," Bikši slavē mākslas zinātniece Laima Slava grāmatā Bez sienām. ABLV Bank kolekcija Laikmetīgās mākslas muzejam (ABLV, Neputns, 2013, 325 lpp.). Aigara Bikšes tēlnieka biogrāfijā ir sešas personālizstādes, piemineklis Francim Trasunam Rēzeknē, dalība starptautiskos projektos Eiropā, Ečigo-Cumari triennālē Japānā (2006), Raumas biennālē Somijā (2012). Viņa kā mācībspēka karjera ir spīdoša. 2004. gadā ievēlēts par LMA asociēto profesoru, viņš uzņēmās vizuāli Plastisko mākslu nodaļas vadību un kopš 2007. gada jau ir profesora godā. Pagājušajā desmitgadē Bikše nereti darbojies arī scenogrāfijā. Tomēr ārpus šīm jomām paliek vesela rinda aktivitāšu, kuras piesaistījušas pat lielāku publikas uzmanību.
Neērtā kvadriennāle
2004. gadā Aigars Bikše kopā ar Kristapu Gulbi pārņēma Rīgas Tēlniecības kvadriennāles vadību no iepriekšējiem rīkotājiem, cenšoties šim regulārajam, bet gadu gaitā pieklusušajam pasākumam piešķirt lielāku starptautisko skanējumu un mediju uzmanību. Kvadriennāle no telpām pārcēlās tuvāk auditorijai – pilsētas ielās. Virziens turpinājās arī 2008. gadā ar devīzi Vairākuma diktatūra, kad skatītāji tika iesaistīti žūrijā, lai noteiktu labāko mākslas darbu. Izstāde lokalizējās Latgales priekšpilsētā. Pa graustiem lodāja plastmasas tārpi, un skvērā plīvoja sarkani karogi ar dzeltenām zvaigznēm. Iznākusi no slēgtām telpām, 2012. gadā kvadriennāle tajās atgriezās. Organizatori (kopā ar Bikši bija Ivars Drulle un Inese Baranovska) ziņoja, ka Rīgas būvvalde nav piekritusi mākslas darbu izvietošanai publiskās vietās. Konkrēti tika minēta poļu mākslinieka instalācija – neona Dāvida zvaigzne, ko bija paredzēts izstādīt Brīvības pieminekļa apkaimē, – un Nīderlandes mākslinieka veidotā Putina priekšvēlēšanu skatuve pie Uzvaras pieminekļa. Kvadriennāles nosaukums Integrācijas anatomija, kā arī abu darbu tematika un novietojums lika domāt par cenzūras esamību. Pašvaldība atgaiņājās, apgalvojot, ka organizatori nav laikus un pilnībā iesnieguši dokumentāciju, turklāt paralēli pilsētā notiekot festivāls Staro Rīga. Oda pēc skandāla, tomēr tas noklusa. Eksponāti bija spiesti sarūmēties Dzelzceļa muzejā. Kopumā tas izstādei par labu nenāca – lai gan bija daudz labu darbu un autoru, izstādē tie it kā stūmās cits citam virsū. Tagad, jautāts, vai skandāls netika iecerēts speciāli, Bikše saka, ka ne. Tomēr, tā kā pilsētas būvvalde izrādījusi pārmērīgu vēlmi visu kontrolētun pieprasījusi nepamatoti daudz dokumentu, domstarpības nav noklusētas un izmantotas par pasākuma "komunikācijas asi".
Piepūšamais ideālists
Šāda taktika Aigara Bikšes darbībai ir bijusi raksturīga ne vienreiz vien – īslaicīgas instalācijas par aktuālu tematiku vienmēr gājušas roku rokā ar komentāriem un diskusijai paredzētām tēzēm publiskajā komunikācijā. Viens no viņa iespaidīgākajiem darbiem bija milzīga izmēra piepūšama skulptūra kādreizējā Ļeņina pieminekļa vietā pie Ministru kabineta (Ideālists, 2009. gada Baltajās naktīs). Gaiss skulptūrā tika pārmaiņus iepūsts un izlaists, un vienu brīdi tā braši izslējās, citu – nevarīgi sašļuka. Lai gan Bikše apgalvo, ka saturs atbilstoši nosaukumam domāts vairāk vispārināts, asociācijas ar bijušā vadoņa pieminekli un arī fallu noteikti bija paredzamas.
Pirms tam Bikše kopā ar kolēģi Kristapu Gulbi jau bija izmēģinājis piepūšamā materiāla iespējas, 2005. gadā Venēcijas biennālē izstādot milzīgu rozā māju (Pink house). Lai gan šis darbs oficiāli nepārstāvēja Latviju (šis gods bija uzticēts Evelīnai Deičmanei un Mikam Mitrēvicam), tam bija nodrošināta visai skaļa publicitāte. Papildu kontekstu tam radīja fakts, ka iepriekšējā biennālē Latvija nebija pārstāvēta vispār.
No Aigara Bikšes politiski tematiskajiem darbiem vēl noteikti minama akcija Labs labu nemaitā, kas norisinājās 2008. gadā Aknīstes vidusskolā. Reaģējot uz Amerikas vēstniecības iestāšanos pret kokakolas pārdošanas aizliegumu skolās, bērniem tika demonstrēts, kas notiek ar Amerikas karogu, ja tas ilgāku laiku mirkst minētajā dzērienā. Sekas bija efektīgas – karogs sadalījās driskās kā skābes saēsts. Vēl vienu "asinis stindzinošu atklāsmes un patiesības šovu Kura te nav aita?" Bikše sarīkoja 2009. gadā festivālā Survival Kit. Kāda nama pirmo stāvu pilsētas centrā apdzīvoja aitas, un it kā notika balsošana, kurai no tām būtu jānodīrā āda. Vai tas notika reāli vai tikai konceptuāli, nav zināms, jo akciju pavadošais teksts bija visai samezglots un radīja aizdomas par patiesības un fantāzijas sajaukumu labākajās latviešu akcionistu tradīcijās. Tomēr sarīkojuma "mesidžs" bija formulēts – vērsts pret politisko spēku atkarību no privāto ziedotāju kabatas biezuma.
Skandalozās govis
Ar daļējiem panākumiem Bikšem izdevās cits skandāls, kas norisinājās Ventspilī tradicionālās Govju parādes laikā. Mākslinieks protestēja pret prasību kāpt uz vienas skatuves ar pilsētas mēru Aivaru Lembergu – tas gan likās nekonsekventi, zinot, ka darbu autori par dalību šajā pilsētas PR akcijā saņem labu honorāru.
Aigars Bikše atzīst, ka viņam nav pieņemama sabiedriski nozīmīgu tēmu iztirzāšana virtuvē, viņš labprāt tās šķetina publiski. Šajā ziņā Bikše ir veiksminieks, jo nekādas nepatikšanas par savu domu izklāstīšanu mākslas projektos viņu nav skārušas. Tieši otrādi – tas ir radījis lielāku atpazīstamību un stabilu vietu Latvijas mākslinieku elitē. Viņa vaļsirdībai var pateikties arī par vienu no retajām, ja ne pārskatāmā laika periodā vienīgo polemiku presē par mākslas jautājumiem. Apmēram pirms gada, izlasījis laikrakstā Diena Ilzes Auzānes rakstu Tradīcija vai konjunktūra (Diena, 19.12.2012.), kurā citu viedokļu starpā bija minēts mans viedoklis par valsts prezidentu portretu darināšanu, Bikše atšķirībā no, iespējams, citiem varbūtējiem oponentiem sēdās pie datora, lai izklāstītu savu viedokli par mākslinieka un varas attiecībām. "Par mākslinieka un pasūtītāja sadarbību: mākslinieka un pasūtītāja sadarbībai ir tikpat senas saknes kā pašai mākslai. Pasūtītāja vēlme ietekmēt mākslinieku ir normāla un pašsaprotama. Tas, kā mākslinieks izvēlās veidot šo sadarbību, ir konkrētās personības un kultūras diktēta rīcība," Bikše rakstīja (Aigars Bikše. Kurš noteiks, kas ir labi un kas ne?, Diena, 20.12.2012.). Rakstā viņš norādīja, ka arī mākslas kritika zināmā mērā ir angažēta nodarbošanās. Aigaram Bikšem par godu jāteic, ka šī domu apmaiņa palika tikai publiskas diskusijas ietvaros un atšķirībā no lielas daļas gadījumu mākslas vidē, liekas, nav pārvietojusies uz personisko attiecību sfēru.