Centra aktivitātes kārtējo reizi balansē uz Latvijas Republikas Satversmes, likumu un Latvijas starptautisko saistību pārkāpumu robežas, par kuriem pirms dažiem gadiem Latvija jau visai smagi apdedzinājās.
Lieta ir tāda, ka Valsts valodas centra inspektoriem nav tiesību rīkot valsts valodas prasmes pārbaudes (eksamināciju) strādājošiem darba vietās un par šo pārbaužu rezultātiem stādīt administratīvo pārkāpumu protokolus.
Valsts valodas lietojuma pārbaudi konkrētam darbiniekam centrs var veikt tikai tad, ja saņemta konkrēta patērētāja sūdzība par to, ka patērētājs nav saņēmis pakalpojumu atbilstošā valsts valodā.
Valsts valodas inspektoru pilnvaru apjoms nepieļauj viņiem rīkot darba vietās atkārtotas valsts valodas zināšanu pārbaudes (eksāmenus), ja darbiniekiem ir likumīgi izdotas un derīgas valsts valodas prasmes apliecības. Šis apstāklis izslēdz jebkādas centra plānveida pārbaudes darba vietās, jo saņemtās patērētāju sūdzības nav iespējams plānot. Plānotas sūdzības parasti apzīmē ar vārdu “provokācijas”, bet provocēt cilvēku uz administratīvu pārkāpumu nav atļauts ne no juridiska, ne morāla viedokļa. Bez tam vienpersoniski sarīkot valsts valodas prasmes eksāmenus darba vietā inspektors nevar gan ierobežotās kompetences, gan subjektīvās ieinteresētības, gan atbilstošu zināšanu trūkuma dēļ. Saskaņā ar likumu tās var veikt tikai speciāla komisija, ievērojot noteiktu procedūru. Visi šādi fiksēti “pārkāpumi” ir apstrīdami tiesā, ja ne Latvijas, tad Eiropas Cilvēktiesību tiesā noteikti, par ko liecina šīs tiesas spriedums lietā “Ingrīda Podkolzina pret Latviju” (2002.gads).
Teikto ilustrēšu ar piemēru. Plašu ievērību izraisījusi tieslietu ministra G.Bērziņa pastaiga pa Daugavpili, kuras laikā viņš kā patērētājs (pircējs) neesot varējis saņemt informāciju par preci sev saprotamā valodā. Tā kā G.Bērziņa kungu pavadošā svītā vienmēr ir kāds valsts valodas inspektors, tad acīmredzot G.Bērziņš iesniedzis inspektoram mutisku sūdzību un vainīgais pārdevējs ticis sodīts. Šāda notikumu gaitas attīstība būtu uzskatama par likumīgu un pamatotu. Pretēja atbilde būtu tad, ja pats Valsts valodas centra inspektors sāktu “sirot” pa tirdzniecības vietām, uzsāktu provokatīvas sarunas ar pārdevējiem un rakstītu pārkāpumu protokolus pa labi un pa kreisi. Inspektors nevar būt soģis un cietušais vienā personā, jo rodas interešu konflikts – viņš šādā veidā nevar aizstāvēt savas kā patērētāja tiesības, jo vienlaicīgi kā amatpersona ir ieinteresēts un pilnvarots sodīt, par ko viņam maksā algu.
Varam pieminēt analoģiju ar ceļa policistiem. Policists var apturēt automobili, lai fiksētu izdarītu pārkāpumu vai pārbaudītu dokumentus. Pārkāpumu gadījuma tiek sastādīts administratīvais protokols. Bet ceļu policists uz ceļa automobiļa vadītājam nav tiesīgs veikt ceļu satiksmes noteikumu zināšanu pārbaudi un par nezināšanu sodīt, kur nu vēl provocēt vadītāju uz satiksmes pārkāpuma izdarīšanu. Par šādu rīcību būs sodāms pats policists, bet nekādā gadījumā - automobiļa vadītājs. Grūti saprotamu iemeslu dēļ šīs vienkāršās patiesības ir akceptētas Ceļu policijā un citās valsts iestādēs, bet grūti aptveramas Valsts valodas centrā. Varbūt tāpēc, ka ar TB/LNNK partijas svētību šī struktūra pārvērtusies par politizētu institūciju, kura vadās ne no likuma normām, bet no savas nacionālās pārliecības, un uzskata latviešu valodas aizsardzību par savu politisku misiju nevis par likumu ievērošanas kontroli, kā pienāktos valsts ierēdņiem valsts iestādē.
Agri vai vēlu šādas politizētas iestādes cieš morālu un juridisku bankrotu, ko kādreiz jau ir pierādījis Pilsonības un imigrācijas departaments. Latvijas valsts interesēs būtu nepieļaut, lai bankrots notiktu ar starptautisku skandālu un tiesas noteiktām finansiālām sankcijām pret Latvijas valsti.