Izstādes nosaukums Cilvēks nāk! ir skaļš sauciens, iezīmējot pārmaiņu tuvošanos, kas mākslā atspoguļojās subjektīvi individuālas mākslinieciskās valodas meklējumos. Katras lielas kustības un pārmaiņu sākums ir cilvēka iekšējā vibrācija, kas tās iesāk un virza tālāk. Mākslas darbs kļūst kā rezonators pārmaiņu sajūtas radītajām svārstībām laikā, kad brīvi izteikt savu viedokli vēl nebija iespējams.
Jaunajam projektam izvēlētie darbi attiecas uz divdesmitā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem. Šāds laika nogrieznis izvēlēts, jo, pirmkārt, pagājušā gadsimta 80. gadi bija mūsu dzimšanas laiks. Mūsu paaudzes redzējumā, tajā brīdī sastapās trīs paaudzes: mūsu vecvecāki, vecāki un mēs. Abas pirmās paaudzes – ar savu vēstures un pieredzes bagāžu un mēs – kā jaunas sociālās, politiskās un kultūras dzīves topošie veidotāji. No šodienas skatpunkta mēs esam nosacītu laikmetu robežpaaudze. Otrkārt, tādēļ, ka padomju laika pēdējie gadi, kad gaisā virmoja jaunas cerības un iespējas, kas cilvēkos vienlaikus radīja neziņu un nedrošību par nākotni, bija vērtību pārvērtēšanas posms. Daudzu latviešu mākslinieku tālaika darbos spilgtu atspoguļojumu rada dziļi subjektīvas, eksistenciāli filozofiskas pārdomas par cilvēku un viņa vietu pasaulē, emocionālais realitātes un pārmaiņu traktējums, indivīda personiskās brīvības apzināšanās, kā arī iekšējo pārdzīvojumu aktualizēšana caur krāsu un formu specifisku ekspresiju. Autora vēstījums bieži bija ietērpts metaforiskā, simboliskā un abstraktā glezniecības valodā, ko noteica personiskā attieksme pret apkārt notiekošo.
Īpaši jāatzīmē desmitgades otrā puse, kad ar latviešu tautas atmodas aizsākumu iezīmējās pārmaiņu un cerību periods, kas radīja jaunus ideālus, intereses un ilūzijas gan politikā, gan sabiedrības apziņā un nākotnes redzējumā. Ticība savas valsts atjaunošanai, vērtību kritēriju un apziņas maiņa virzīja sabiedrību kopumā un katru indivīdu atsevišķi tuvāk sapnim par pārmaiņām.
Izstādes vadmotīvs ir saistīts ar 80. gadu pārmaiņu laiku mākslā un dzīvē un ar šodienas realitāti, kas atspoguļo vai ir pretrunā tā laika nākotnes cerībām. Būtiska izstādes daļa ir mākslas darbu interpretācijas, kas papildina ekspozīciju. Mākslas darbu atlasē katrs students individuāli izvēlējās gleznu un analizēja, kā to emocionālā līmenī iespējams sasaistīt ar mūsdienām. Izstādei atlasītie darbi pauž atšķirīgus cilvēciskos un laika pārdzīvojuma redzējumus un uzskatus. Skatot laikmetīgās klasikas darbus no tagadnes pozīcijas, tie atklāj jaunas nianses un iespēju robežas, kuras bija jāsasniedz vai jāpārdzīvo, lai 80.gadu impulsi radītu kustību un attīstību, kurā dzīvojam šodien. Studentu esejas aptver identitātes meklējumus, kā, piemēram, Ivara Poikāna darbā Tautu meita, realitātes un īstenības pretnostatījumu Bruno Vasiļevska Baltā siena vai poētisku nostaļģiju Līgas Purmales gleznā Pasaules mala. Šie ir tikai daži aspekti, kas atklāj mūsdienu divdesmitgadnieku paaudzes redzējumu. Katrs skatītājs ir aicināts iepazīties ar studentu viedokli un izteikt savu.
Izstādē eksponēti Bruno Vasiļevska, Jura Dimitera, Edgara Iltnera, Līgas Purmales, Džemmas Skulmes, Ivara Poikāna un citu autoru attiecīgā perioda darbi.