Deviņdesmitos, kad labu laiku pēc janvāra barikādēm pieeja Saeimas ēkai bija joprojām bloķēta un, spraucoties cauri betona bluķiem Jēkaba ielā, es vienmēr kurnēju – nu kad tos beidzot aizvāks, mēs taču esam uzvarējuši, viss ir beidzies!
Atkal ir janvāris, piekļuve Saeimai bloķēta, bet jautājums tagad ir cits – kāpēc tas ir sācies? Kāpēc Saeima ir jāsargā no jauniešiem, kuru vecāku paaudze pirms 18 gadiem bija gatava sargāt parlamentu no tankiem?
Protams, es nezinu, cik daudzi no 13.janvāra vakarā trakojošā pūļa ko zina par barikādēm. Es neko arī nejautāju. Īstenībā centos neskatīties nevienam acīs. Nonācu te ap deviņiem vakarā, kad no redakcijas pārvedu kolēģi pāri Daugavai, lai viņa ziņotu diena.lv, un tad vecais reportiera gars mani mudināja pašai savām acīm pārliecināties par notiekošo.
Spraucoties cauri drūzmai Smilšu ielā, lai nokļūtu tuvāk Doma laukumam, pārņem nedrošība. Grūstīšanās, kliedzieni, tālāk akmeņi būkšķ pret policistu vairogiem, nolauztas ceļa zīmēs, plīst logu stikli, kāds atspēries rauj no ēkas atkritumu urnu. Uzvilkts jaunu vīriešu pūlis, iereibuši un skaidrā, skan latviešu un krievu valoda. Neredz neviena policista uniformā. „Nu, b..., krievi arī ar mums!”, dzirdu. , „Ha, re kur vienu evakuē, ja nu Kalvīti? Ko mūk, nasing spešel jeb kā tur teica!”, tiek pavadīts kāds izbraucošs Volvo. „Pareksu pasargājiet, kretīni! Jums nogriež algas, jūs vēl nesaprotat?”, izskan parādījušos kārtības sargu virzienā. Saukļiem „Atlaist Saeimu!” un „Latvija! Latvija!” pēkšņi pievienojas „Dinamo!” un „Sarauj, sarauj!”. Jāuzmanās, lai nenogrūž gar zemi, kad pūlis sāk paniskiem rāvieniem atkāpties, policijas ierindai tuvojoties.
Vēlāk, izmetot loku gar Brīvības pieminekli un Līvu laukumu, ienāku tukšajā Doma laukumā, kur trokšņo tikai atkritumu savācējmašīna. Bruģakmeņi un drazas mētājas atbrīvotajā Smilšu ielā. Finanšu ministrijai izdauzīti pirmā stāva stikli, iepretī alus krogā apmeklētāji sēž tālāk no logiem un vēro ielu kā milzu platekrānā. „Fīlingā” klientu netrūkst, kāda kundze mierīgi pēta ēdienkarti. Specvienību vīri baltajās ķiverēs rībina jau tālāk, aiz Parex rībina vairogus un stumju pūli ārā no Vecrīgas. Pretī Finanšu ministrijas ieejai garāmgājēji ar mobilajiem telefoniem aizrautīgi fotografējas pie divām izdemolētām policijas mašīnām.
Atceļā ap desmitiem redzu - pāri Brīvības pieminekļa laukumam lielā ātrumā, sirēnām kaucot uz Vecrīgu brāžas vairāki specvienību auto. Starp Makdonaldu un Romas viesnīcu stāv policijas ķēde. Cilvēki drūzmējas abpus pārejai un dzirdu kādu vīrieti krieviski uzsaucam: „Cik tad viņu ir, tikai kādi piecdesmit, bet cik - mūsu! Ejam un ieņemam to Saeimu!”. Kāds jauneklis aizsmēķē un iedunkā tuvāko – „Kas tu par latvieti, ja neizsit nevienu stiklu!”. Pie viesnīcas stūra krievu sieviete lūdz policistus: „Puiši, ejiet taču mājās!”.
Puiši paliek, bet es eju mājās. Un domāju – kāpēc policija rīkojās tik gausi un ļāva pūlim iekarst, dauzot parlamenta ēkai logus un demolējot Vecrīgu? Vai visa mēneša degvielas limits jau bija iztērēts? Vai tas ir policijas brīdinājums valdībai par to, cik dārgi maksās taupība? Vai valdības brīdinājums mierīgajiem protestētājiem? Vai brīdinājuma zvans mums visiem, cik trausla ir mūsu valsts? Kāds labums ir no iekšlietu ministra, kas pavada vakaru, sūtot puiciskas īsziņas saviem bijušajiem partijas biedriem? Kurš atbildēs par to, ka Rīgas centrs pāris stundās tika pārvērsts kaujaslaukā?
Vakarā LTV ziņu tiešraidē Godmanis uz jautājumu, vai viņa darba kārtībā rīt gaidāmas izmaiņas, dusmīgi uzrūc diktorei, vai tad nav skaidrs, ka Latvijā ir nomainījusies situācija, un neatbild uz jautājumu, kā tā ir mainījusies. Redzēsim, ar ko rīts būs gudrāks par vakaru. Bloķētā Saeima prasa tālejošākas atbildes, nekā sniedzas varas līdzšinējais piedāvājums.