Bumba ar laika degli

Es šoreiz nerunāju par nepiegādāto presi, bet par to, ka patiesībā Latvijas Pasts jau sen strādā kā Pasta banka, bet uz to neattiecas neviens no likumiem un noteikumiem, kas regulē un garantē banku darbu. Kā zināms, bankas strādā ar svešu naudu un tikko kāda institūcija paņem svešu naudu, lai ar to rīkotos (nosūtītu, piegādātu, glabātu kaut stundu), uz to attiecas īpaši garantiju un drošību prasoši likumi jeb citiem vārdiem sakot, šī institūcija kļūst par banku, kuras darbība tiek regulēta likumā. Latvijas Pasts darbojas ar svešu naudiņu, bet uz to neattiecas neviens no likumiem, kas regulē komercbanku banku darbu. Un šie likumi nav tikai formalitāte vien. Bankas apdrošina savu komercdarbību, tām ir izveidots garantiju fonds un gadījumā, ja nauda tiek nozagta vai banka neveiksmīgas darbības gadījumā nonāk bankrota priekšā, noguldītājiem viņu nauda nepazūd, ir naudas atmaksāšanas avoti. Latvijas Pasta gadījumā jautājums ir - kas un no kuras kabatas atdotu naudu, ja tā tiktu nozagta? Pastam naudas nav un nāktos ķerties pie valdības rezerves fonda, bet jebkurā gadījumā tā būtu visu mūsu nodokļu nauda. Ja laupītājam būtu izdevies nozagt aptuveni 70 000 latu Kauguru pasta nodaļā un ar savu guvumu nozust, tad nāktos meklēt, no kurienes ņemt naudu, lai to izmaksātu cilvēkiem. Bankās ir drošības sistēmas, ir apsargi, un banku darbinieki nebraukā ar divriteņiem, ielikuši somās latu tūkstošus. Bankās ir arī sistēma, lai novērstu naudas atmazgāšanas iespēju caur transakcijām. Protams, banku darbība šajā jautājumā nav ideāla, bet ir radīta sistēma, kas strādā un kuru pilnveido. Nekas no sacītā par komercbankāmbankām uz Latvijas Pastu neattiecas. Protams, var sacīt, ka Šlesers jau labu laiku runā par Pasta bankas izveidošanu, bet šīs runas vairāk ir vērstas uz to, ka Pasta banka varētu nopelnīt naudu Pasta darbam. Jāteic, ka šīs cerības nav īpaši nopietnas. Jārunā atklāta valoda - vai nu Latvijas Pasts tiek sadalīts divās daļās, no kurām viena ir Pasta banka, kuras darbību regulē tā pati likumdošana, kas regulē Komercbanku darbību, un otra pasta daļa nodarbojas ar vēstuļu un preses piegādi, bet abām institūcijām valsts dod līdzekļus, vai arī tarifi gan Pasta bankā, gan Pastā tiek celti. Jārēķinās ar to, ka Pasta bankai vajadzēs nopietnu finanšu piesaisti, lai garantētu bankām izvirzīto prasību izpildi. Tiesa, vēl atliek trešais risinājumu variants - Pasta privatizācija, kas tāpat nesīs sev līdzi tarifu celšanu. Kādēļ par to runāju? Pēdējā laikā vairāk vai mazāk dažādos variantos par Pastu, Pasta banku, dotēšanu no valsts un tarifu celšanu taču tiek spriests. Tādēļ, ka satiksmes ministram un tādam tautsaimniecības profesionālim, par kādu Šlesers sevi zīmē gan pats, gan kopā ar partijas biedriem, jau sen vajadzēja saskatīt Latvijas Pasta problēmas un piedāvāt konceptuālu risinājumu: vai nu sadalām divās daļās, dotējam no valsts vai ceļam tarifus, vai arī privatizējam. Tā vietā pasta ēka tiek iznomāta par pārāk zemu maksu, preses piegāde ir kļuvusi par gandrīz neatrisināmu problēmu, notiek uzbrukumi pastniekiem un laupīšanas mēģinājum pasta nodaļā. Tas liek domāt, ka vai nu Ainars Šlesers no tautsaimniecības un ekonomikas saprot tik pat daudz kā "vidējais aritmētiskais" mūsu valsts iedzīvotājs, vai arī viss notiek apzināti, lai novestu Pastu līdz bankrotam un privatizācijai par "sviestmaizes cenu".